Pirms un Pēc _ 3.daļa

Pirms un Pēc

Veltījums visiem tiem cilvēkiem, kas bija ar mani kopā manas dzīves tumšākajā laikā. Veltījums visiem tiem, kuri mani nepameta un atbalstīja. Paldies, ka jūs man esat!!!!

PĒC

Kādu laiku atpakaļ veikalā ieraudzīju krūzīti, kas pēc tilpuma un formas lieliski derēja manam rīta kafijas rituālam. Svarīgāks par tilpumu, bija zīmējums uz krūzītes. Evolūcija. Tas bija kādas visai zināmas rotaļlietu kompānijas ražots lācītis, kas braši soļo apkārt krūzītei. Katrs no mums spēj iedomāties slaveno zīmējumu ar pirmatnējā cilvēka evolūcijas posmiem - no pērtiķa līdz homo sapiens. Šī krūzīte savā ziņā bija tas pats zīmējums, ar to atšķirību, ka galvenais tēls ir lāčuks, kas braši soļojot vienā no posmiem aizķeras aiz akmens, krīt un nonāk uz ceļiem. Un tālāk jau seko evolūcija - lāčuks pieceļas rāpus, tad atrauj no zemes priekšķepas, tad sāk taisnot muguru un tad jau atkal braši soļo. Līdz atkal ir akmens. Un tā lācēns soļo apkārt krūzītei - krīt, ceļas, braši soļo, krīt, ceļas, braši soļo...Kaut ko neatgādina? Kad mani gadu pirms 24.oktobra atlaida, es ilgi skatījos uz lācēnu, kas neapstājas ne mirkli un spriedu: kam man tas atgādinājums? Un kādā brīdī es nolēmu šo krūzīti ielikt plauktā. Sāk nolietoties. Tāds bija mans aizbildinājums. Lai gan ļoti labi zināju, ka nevēlos skatīties uz mūžīgo riņķa danci ar celšanos un krišanu. Tajā brīdī es biju iestrēgusi kaut kur starp celšanos un muguras taisnošanu. Lai gan līdz pat šai dienai es neesmu droša, ka gada laikā vispār sasniedzu to posmu, kur lāčuks sāk braši soļot. Tāds ir tas pozitīvā skrējiena blakusefekts - mēs lieliski esam iemācījušies maskēties zem dažādām izkārtnēm, pieveram acis uz zīmēm savā ceļā un tad brīnāmies, ka nekur tālāk par slaveno kritienu neesam tikuši. Cilvēka smadzenes neredzot atšķirību starp īstiem smiekliem un samākslotiem, neīstiem smiekliem. Un tā mēs dzīvojam, kā Holivudas zvaigznes - uzliekam iestudētu sakostu smaidu, mājās pie spoguļa iemācāmies gardi smieties un izejam dzīvē. Lai iekļautos tajā nolāpītajā pozitīvisma skrējienā. Bet atnākot mājās atbrīvojamies no sava iestērķelētā smaida un, iekrituši spilvenā, raudam. Ielejam mēriņu, lai gurdeni atkristu savā dīvānā un slepus vakarā uzēdam savām problēmām našķus. Un tās nabaga smadzenes vairs nesaprot, kur mēs esam īsti un kurā brīdī mums vajadzētu meklēt izeju un celties kājās pēc kritiena. Jo mums taču viss būs labi!!!
Nu nav šobrīd labi. Nav! Atceros, beidzu sarunu ar sievieti no laboratorijas, gāju pie dakteres un pie sevis raudāju: tikai diabēta manā dzīvē vēl trūka, par ko? Par ko man tas viss? Savā lielajā izmisumā centos piespiest savām smadzenēm meklēt kaut kādu risinājumu. Bet atbildes nebija. Bija tikai asaras, asaras, asaras un, par ko man tas viss?
Es precīzi vairs nespēju atcerēties tās dienas notikumu secību. Tāpēc, piedodiet tajā dienā iesaistītie cilvēki, ja esmu kaut ko sajaukusi. Atceros, sēdēju dakteres kabinetā, raudāju un klausījos dakteres satrauktajā runāšanā: kā tad mēs tā esam palaiduši garām tik nopietnu diagnozi? Praktikante, topošā daktere līdzjūtīgi skatījās uz mani un piedāvāja iedzert kaut ko nomierinošu. Tajā brīdī man varēja iedot izdzert spaini baldriāna tinktūras, tas nelīdzētu. Es tikai raudāju un raudāju. Man šķita, ka tas viss, ko esmu sev pēdējo gadu melojusi, nu tika izraudāts nebeidzamā asaru straumē.
Ārā bija auksts, mīnusi, spīdēja saule, bet es lēnām, pēc dakteres apmeklējuma, soļoju pie saviem diviem kolēģiem, tuvojās darbu nodošanas diena. Es kaut ko visu laiku centos domāt, izdomāt un neraudāt, kad kaut kur aiz muguras izdzirdēju savu vārdu. Tas bija mans bijušais kolēģis no lielās ārzemju kompānijas. Viņš kā laimīga saulīte stāvēja ielas vidū un priecīgi sveicināja mani. Man viņš vienmēr ir paticis. Ar savu patieso pozitīvismu. Kad viņu pieņēma darbā, kolēģe viņu raksturoja: nu tāds, dīvains, kosmonauts. Un arī todien viņš tāds - kosmonauts stāvēja manā priekšā un smaidot prasīja: kā tad tev iet? Ko man bija teikt? Pateicu kaut kādu standartfrāzi. Nedaudz parunājām par maksātnespējas lietām, par viņu un šķīrāmies. Devos tālāk. Uz mirkli es biju atguvusies un spēju savākties ar domām. Kaut kāda smeldzīga priekšnojauta man teica priekšā, ka es nevaru šo darbu ar niecīgajiem ienākumiem pazaudēt, man ar steigu ir jāatrod risinājums, kā turpināt darbus uz savu slimības laiku. Man bija jāizdomā, kas notiks ar manu kaķi, kamēr būšu slimnīcā, kā nokļūt uz slimnīcu. Šajā brīdī es tik vien kā spēju domāt par to, ka jau atkal esmu kritienā.
Kad ienācu ofisā pie saviem diviem kolēģiem, ļoti centos būt stipra un smaidīt caur asarām. Apsēdos pie sava kolēģa un klusiņām viņam pateicu, ka man jādodas uz slimnīcu, es nevarēšu pabeigt iesāktos darbus.
Mazai atkāpei. Mans kolēģis. Mēs iepazināmies daudzus gadus atpakaļ. Visai nepatīkamā darba situācijā. Toreiz nebiju diez ko augstās domās par viņu. Viņš bija krietni jaunāks par mani, turklāt izskatījās visai nenopietni un, kā man šķita, tāds lecīgs tipiņš. Bet dzīvē tā iegrozījās, ka pāris reizes ar viņu pasēdējām kopīgos tusiņos, labi pavadījām laiku, lieliski izsmējāmies un sastrādājām dažu labu joku, ko var atcerēties vēl šodien. No darba vietas, kas mūs saveda kopā, es aizgāju uz lielo ārzemju kompāniju. Un, jau pēc neilga laika pasaucu uz turieni arī viņu. Viņš bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas neizturēja ārzemju kompānijas intrigas un piekrita jaunam darba piedāvājumam, uz kuru viņš pasauca mani pēc manas atlaišanas. Nezinu, kad tas notika, bet kādā brīdī bijām kļuvuši par labiem draugiem. Viņš ir Draugs, kādu novēlu katram. Draugs ar lielo burtu. Un tieši viņš bija pirmais cilvēks, kam pateicu par savu diabētu. Nevis mammai, brālim, māsai vai draudzenei, bet viņam. Tieši viņš bija tas cilvēks, kuram raudāju savu sāpi, neko neprasot pretī - nedz līdzjūtību, nedz atbalsta vārdus, nedz uzmundrinājumu.
Mēs kopīgi devāmies runāt par radušos situāciju pie mūsu vadītājas (nosauksim viņu tā). Es sēdēju viņu priekšā sašļukusi nelaimes čupiņa. Biju tikko piezvanījusi uz savu pamatdarbu, lai pateiktu, ka dodos uz slimnīcu. Līdz mana pārbaudes laika beigām bija palikusi tikai nedēļa un es gribēju zināt, vai man vispār ir darbs uz kuru atgriezties. Man nepateica nedz , nedz . Bet sniegtā atbilde visai skaidri lika saprast, ka mani tur atpakaļ neviens vairs negaida. Tai dienai bija pārāk daudz negatīvas informācijas. Es vairs nebiju spējīga cīnīties ar savām emocijām un sēžot kopā ar saviem diviem kolēģiem nespēju beigt raudāt. Man jau atkal nebija stabila darba, man nebija ģimenes, man nebija tuvu cilvēku, kam lūgt palīdzību, man nav kur atstāt kaķi, es nezinu kā nokļūt slimnīcā un man ir diabēts. Šajā brīdī, mans kolēģis, lai arī draugs, tomēr cilvēks, kurš mierīgu sirdi varēja turpināt stāvēt un skatīties uz mani, pateica: es pieskatīšu to tavu zvēru. Ja vajag, aizvedīšu tevi uz to slimnīcu. Pēc mūsu sarunas es tomēr zvanīju savām draudzenēm, brālim. Man tik ļoti gribējās, lai šajā brīdī man līdzās ir kāds, kuram var izkratīt savu sirdi. Kā jau teicu, tas bija piektdienas vakars. Cilvēkiem bija savi plāni, kuros neietilpa braukšana uz slimnīcu. Es novērtēju savas draudzenes atsaucību, kura bija gatava pamest savus ciemiņus, lai aizvestu mani uz slimnīcu. Es novērtēju savu otro draudzeni, kura jau nākamajā rītā sēdēja slimnīcā pie manas gultas. Es novērtēju katru, kas bija gatavs doties man palīdzēt un atbalstīt mani. Es esmu pateicīga savam kolēģim/draugam, kas aizveda manu kaķi manai mammai, kas veda mani uz slimnīcu un nepameta mani vienu tumšajās slimnīcas alejās, bet aizveda mani uz uzņemšanu.
Draugi. Tā ir mūsu dzīves lielākā vērtība. Vērtība, kuru novērtējam tikai tad, kad esam nonākuši grūtās dzīves situācijās. Vecāki, māsas, brāļi, radinieki - tie ir cilvēki, kurus mēs neizvēlamies. Ģimene - kā reiz teica mana sena draudzene, tie ir cilvēki, kas būs tev brīdī, kad tev nebūs vairs neviena. Tā vajadzētu būt. Bērni - tas ir mūsu lolojums, kuru kādreiz ir jāpalaiž pasaulē. Draugi - tie ir cilvēki, kurus mums ļauj izvēlēties pašiem. Ir draugi, ar kuriem ir piedzīvots gan sliktais, gan labais. Ir draugi, ar kuriem pēc konfliktiem spējam viens otram piedot un palikt kopā. Bet ir tādi draugi, kas vienkārši ienāk mūsu dzīvē un paliek tur uz visiem laikiem. Par laimi, lielākā daļa manu draugu ir tieši tādi. Tie ir draugi, ar kuriem nav jāsatiekas katru dienu, nav nepārtraukti jākopj attiecības kā kaprīzu augu. Tie ir draugi, ar kuriem var nesatikties mēnešiem ilgi, bet satiekoties sajūta ir tāda, it kā šķiršanās ir bijusi dažas dienas. Tie ir draugi, kas neuzliek pienākumu - būt draugam. Mēs vienkārši esam. Tikai tagad es saprotu, ka īsts draugs ir tas, kurš tevi vienkārši uzklausīs. Runās ar tevi klusējot. Ne vienmēr ir vajadzīgi gudri padomi, pamācīšana. Cik svarīga ir tā uzklausīšana, tā īsziņa vai zvans, vai nakts saruna facebookā: nu, kā tev? Cik svarīga ir tā puķīte podiņā, vai kafija no automāta. Es gribētu pieminēt katru, kurš zvanīja, nāca ciemos un visādi centās mani uzmundrināt. Jūs katrs pats zināt, kurā brīdī jūs zvanījāt, runājāt, bijāt, tāpēc šoreiz jums visiem pateikšu: PALDIES!!!!

Īsi pirms liktenīgā oktobra nolēmu sarīkot saviem draugiem pikniku "Ja man tagad būtu kāzas". Uz kāzām mēs taču aicinām tikai pašus tuvākos draugus. Un tā bija ballīte draugiem, kuri mani atbalstīja pēc manas atlaišanas, laikā, kad domāju, ka kādā evolūcijas posmā esmu pakritusi. Toreiz, gatavojoties ballītei, veikalā pērkot visu nepieciešamo, vienu brīdi apstājos veikala vidū. Jutos tik nogurusi, ka raudāt gribas. Biju gatava pamest visu un ballīti atcelt. Kas būtu domājis, ka tā būs tāda atvadu ballīte. Atvadu ballītei tortei. Atvadu ballīte alkoholam. Atvadu ballītei dzīvei bez ierobežojumiem. Atvadu ballīte dažam labam draugam. Un es vēl nebiju pakritusi.

Tikai tagad saprotu, cik ļoti es lepojos ar saviem draugiem. Diemžēl draugi nevar aizstāt to, ko var dot tuvākie cilvēki. Kad sēdēju slimnīcas uzņemšanā, ar skumjām skatījos uz citiem, kas gaidīja savu rindu. Apskaudu pat sadzērušos tipu ar lauztu roku, ko atbalstīja kāds draugs, pudeles brālis, vienalga. Katrs bija kopā ar kādu. Es viena tur sēdēju pārgurusi, nelaimīga, ar sliktu pašsajūtu.
Biju aizmirsusi mājās brilles, redze joprojām nebija atgriezusies un mani pārņēma viegla panika, kad pa garajiem slimnīcas gaiteņiem vajadzēja iet uz tualeti, lai varētu nodot urīnanalīzi. Tā arī māsiņai pateicu: aizvediet mani, lūdzu, uz to tualeti, es ļoti slikti redzu. Māsiņa laipni pasmaidīja, paņēma manas mantu somas un aizveda uz tualeti, pa ceļam stāstot kā man vieglāk atrast atpakaļ ceļu.
Jau divas stundas biju nosēdējusi rindā, kad man līdzās apsēdās kāda sieviete. Viņa uzsāka sarunu ar mani. Sēdēju un spriedu, ka nevēlos ar viņu runāt, tomēr pieklājīgi atbildēju uz viņas jautājumiem. Viņa man stāstīja par to, kāpēc ir atbraukusi uz slimnīcu. Stāstīja par savu dzīvi, par neticamiem notikumiem viņas dzīvē, jautāja man, kāpēc esmu slimnīcā. Līdz brīdī, kad viņa tika iesaukta ārsta kabinetā, sapratu, ka nevēlos, lai viņa aiziet. Viņa iznāca no kabineta, lai dotos pēc savas sistēmas, novēlēja, lai es turos un, lai zvanu, ja ir slikti. Tikai vēlāk sapratu, ka viņa bija mans sargeņģelis, kas nāca tad, kad man tas bija tik ļoti nepieciešams.

Tajā dienā man ik uz soļa līdzās bija kāds sargeņģelis. Jau no paša rīta laborante, tad praktikante, tad bijušais kolēģis/kosmonauts. Mani abi kolēģi. Sieviete slimnīcā. Māsiņa uzņemšanā. Sanitārs, kas veda mani uz nodaļu un stāstīja jokus. Māsiņa nodaļā, kas izskatījās kā Tildas Svintones māsa un burvīgais dežūrārsts. Sargeņģeļi, katrs ar savu misiju, bet visiem vienu nozīmi - viņi lika man uz mirkli justies labāk, ne tik nožēlojami. Viņi visi man lika saprast, ka es neesmu viena un aizmirsta.

Kad beidzot biju nokļuvusi nodaļā, beidzot man bija atrasta vieta palātā, pārgurusi sēdēju uz gultas malas un mana vienīgā vēlēšanās bija iekrist čīkstošajā gultā, aizmigt un vairs nemosties. Tomēr tā vietā atnāca izskatīgs jauns dakteris, kas apsēdās pie manas gultas, uzdeva jautājumus, bet es tikai raudāju. Dakteris vēl kādu laiku pasēdēja pie manas gultas, centās mani mierināt un stāstīt par to, ka ar diabētu cilvēki dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, ja ievēro režīmu. Es klausījos viņa nosauktajos aizliegtajos produktos un pie sevis domāju: tas viss ir manā ēdienkartē, ko gan lai es tagad ēdu?
Promejot dakteris piedāvāja: es jums atnesīšu kādu tableti miegam. Jūs citādāk neaizmigsiet.
Iedzēru savu miega tableti un tūlīt arī aizmigu. Nezinu, cik stundas biju nogulējusi, kad pamodos no briesmīgām sāpēm. Man kājās rāva krampji. Es domāju, ka sajukšu prātā. Bija nakts. Man gribējās kliegt no sāpēm. Palātā nebiju viena un tāpēc kliedzu mēmi, klusējot. Man pa vaigiem jau atkal ritēja asaras, es sāpēs locījos pa gultu un lūdzu Dievu, lai sāpes mitējas.
Vai jums viss ir labi? Palātā bija ienākusi Tildas Svintones māsa. Pateicu, ka man šausmīgi krampji kājās. Vispirms viņa man paskaidroja, ka tā varētu būt, bet ieraudzījusi manas no krampjiem izgrieztās kājas un kāju pirkstus, aizskrēja pēc dežūrārsta. Uzlikusi sistēmu, Svintones māsa apsēdās man blakus un mierināja. Prasu, vai tā nevar saraut kājām muskuļus? Viņa klusē, tikai līdzjūtīgi skatās uz manām izgrieztajām kājām. Acīmredzot sistēma un zāles paveica savu darbu un pēc stundas man sāka palikt vieglāk. Apsēdos uz gultas ar basām kājām uz grīdas, apķēru spilvenu un tā arī aizmigu.
Bija sākusies mana jaunā dzīve. Dzīve, kura nekad vairs nebūs tāda, kā pirms 24.oktobra. Draugi, kuri nekad vairs nebūs tie un tādi, kā pirms 24.oktobra. Pasaules uztvere, kas ir mainījusies uz visiem laikiem.

Lai arī kopā ar vārdu Diabēts manā pagātnē daudzas lietas un notikumi bija raduši izskaidrojumus, tas nenozīmēja, ka arī nākotnē vārds Diabēts pieliks punktu visām manām nedienām.






Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!

Par to, kāpēc?!