Ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Attēls
Kopš Holivuda un visa pārējā pasaule ir iemācījusies filmēt seriālus, labus seriālus, esmu kļuvusi par seriālu atkarīgo. Tomēr reizēm uznāk nostaļģija pēc filmām. Uzskatu, ka savā dzīvē esmu skatījusies gana daudz filmu, kuras nav pieminēšanas vērtas un tātad nebija nekādas vajadzības tās skatīties. Tāpēc tagad gribas skatīties divu veidu filmas - laika aizpildīšanai paskatījos specefektus, vai arī filmas, par kurām gribas padomāt pēc to noskatīšanās. Nu vismaz tādas, kuras gribas ieteikt citiem. Un tieši šis piektdienas vakars neprasījās pēc seriāla. Starp citu, nesen atradu seriālu 12 monkeys. Ja patika filma, patiks arī seriāls. Tā nu kādā krievu filmu portālā ieslēdzu 2016.gada filmu sarakstiņu, lai palūkotos, ko būtu vērts skatīties. Lai saprastu, ko sirds vēlas, vajag noskaidrot, ko sirds nevēlas. Konsekventi neskatos komēdijas, vai melodrāmas. Manā dzīvē ir pietiekami daudz lētu komēdiju un raudulīgu melodrāmu, lai skatītos šīs emocijas arī filmās. Tāpēc šo divu žanru filmas au…

Karma kuce!

Attēls
Tagad ir moderni runāt par karmu. Tā teikt - nospiedīsi kukaini, sačakarēsi karmu. Es vienmēr esmu iesmējusi par šādām spriedelēšanām. Vai nu tāpēc, ka savu karmu esmu sačakarējusi tā, ka nekas to vairs nespēs glābt, vai arī - esmu izaugusi no šādām runām. Bet, ja godīgi, tad neticu karmai. Kā es varu zināt, kas ir Dievam tīkams darbs un kas nē. Es pat neesmu droša, ka tāds Dievs vispār eksistē.
Nesen kāds man tuvs cilvēks pārsteidza mani ar savu plānu paņemt otru kaķi. Ielas kaķi, kuru kāds cits cilvēks ir izmetis uz ielas, jo kaķene ir palikusi grūsna. Cilvēks, kas arī to pirmo kaķi paņēma drīzāk kā pienākumu pret savu ğimeni, jo viņi uzstāja.
Es allaž visiem esmu dāļājusi kādu viedu padomu: ja gribi uzlabot savu  karmu, izglāb kaķi. Teikšu godīgi, šis ir tāds retorisks padoms un, esmu sapratusi, ka ne katrs to izprot. Kāpēc? Par to vēlāk. Vispirms gribu parunāt par karmu. Un kaķiem.
Atceros, kad biju maza un dzīvoju laukos, visai bieži no pieaugušajiem sanāca dzirdēt frāzi: kaķē…

Par to, kāpēc?!

Attēls
Nu ko, sen nebiju rakstījusi. Kāds nesens notikums lika man padomāt par... Kāpēc?!

Tas nav par mani. Tas drīzāk ir par to, kāpēc tas bija. Lai gan es zinu, ka tas nav svarīgi. Vairs nav svarīgi. Kādā no saviem blogiem rakstīju, ka tajā brīdī, kad kaut kas slikts ar mums notiek, pirmais ko jautājam sev, vai nezināmajam spēkam - kāpēc tas ar mani notiek. Par ko!
Varbūt tas būs pa skarbo, bet, ja jau notiek, tici, tātad ir par ko un kāpēc! Vienkārši kaut kur, kaut kādā brīdī esi nogriezies uz nepareizo ceļu. Tu neesi tas cilvēks, kas būs spējīgs atbildēt uz savu jautājumu, vai rast atbildes. Tu vari stundām sēdēt un pārtīt prātā savu dzīvi, bet tu neko neatradīsi. Jo tu taču dzīvo SAVU IDEĀLO dzīvi. Tu vari domāt un pārdomāt katru savu dzīves situāciju, bet tas neko nedos. Jo atbildes tev priekšā teiks tavs prāts. Un prāts, šādās situācijās, nav tavs sabiedrotais. Prāts nekad neko prātīgu tev neieteiks. Tas ir kā mazs velnēns uz tava pleca, kas pūderēs tev smadzenes, kamēr mazais eņģelēn…

Laimīgu Jauno arī jums!!!

Attēls
Sen atpakaļ Ziemassvētku laiks un Jaunā gada sagaidīšana bija mans mīļākais laiks. Es kārtīgi Adventes laikā dedzu svecītes, domāju pozitīvas domas un centos savest kopā nesavedamos. Vecgada vakarā priecājos par Jaunā gada sagaidīšanu kā mazs bērns, ar vieglu satraukumu sirdī. Tad nāca laiks, kad piedzīvoju smagu notikumu savos Ziemassvētkos un nolēmu vairs nesvinēt šos svētkus. Tomēr katru gadu joprojām domāju par savu ģimeni, draugiem un centos sagādāt katram kādu pārsteigumiņu. Līdz kādā brīdī sāku nojaust, ka tas ir svarīgi tikai man. Tomēr.... Tomēr turpināju ticēt labajam, brīnumam un tam, ka cilvēki mainās. Mainās cilvēki, mainās viņu pasaules uztvere. Līdz sekoja smags dzīves posms, kas izmainīja tieši manu pasaules uztveri un pagājušā gada Ziemassvētki pielika punktu manai ticībai visam labajam. Šis gads man nesa vienīgo vērtīgo atziņu: viss, ko es daru, ir svarīgs tikai man!!! Nevienam citam to nevajag.
Es varu aizbildināties, ka šie nav mani svētki, jo esmu pareizticīgā. Va…

DZĪVE TUMSĀ. Robins

Attēls
Kāds man ieteica rakstīt blogu par maniem abiem kaķiem, vai precīzāk, par Robinu. Tāpat kā šo ideju, domu par otru kaķi apdomāju ilgi. Viena iemesla dēļ - nevar zināt, kas no tā iznāks. Un te nu ir rezultāts. Sākšu ar stāstu, kas jau ir bijis publicēts žurnālā "Astes". Tiesa, nedaudz pārveidots, lai būtu vieglāk uztverams žurnāla mērķauditorijai. Kā rezultātā stāsts zaudēja savu jēgu. Tāpēc šeit atļaušos publicēt to tādu, kā redzu es. 

Tas nebija viegls lēmums – vēl viens kaķis. Zināju, ka tās būs jaunas rūpes, stress un pārdzīvojumi, bet tā īsti līdz galam to iztēloties nespēju.
Izvēle Kādas patversmes mājas lapā ieraudzīju aklu kaķi. Viņa dīvainais skatiens mani uzrunāja. Pakonsultējusies ar speciālistiem, sapratu, ka nevaru ņemt pieaugušu kaķi. Mājās jau ir kaķis, ar nejauku raksturu. No šī brīža sāku meklēt kaķēnu. Kāds no maniem draugiem Facebook bija padalījies ar ruda kaķēna bildēm. Kaķēns ar slimu actiņu. Pēc ilgas un rūpīgas apdomāšanās zvanīju pieteikties šim kaķa bēr…

Iedomu/pārdomu pasaule

Es katru rītu mostos ar vienu un to pašu domu - ko man darīt rīt!? Ne jau rīt, bet Rīt.  Es katru rītu vāru pienu kafijai, jo man tā patīk, leju to kafijā un domāju: vai tik nemēģināt kafijas putās uzzīmēt smaidošu sejiņu. Lai rīts priecīgāks. Es katru rītu, ēdot brokastis un izbaudot mieru pēc kaķu strīdiem, skatos bildītes Nacional Geography mājas lapā. Skatos un domāju: uzspļaut vienreiz visam un visiem, lai dotos to visu redzēt. Es katru rītu, malkojot atdzisušo kafiju, skatos profesionālu fotogrāfu bildes un sapņoju, kā gribētos jaunu fotoaparātu un iemācīties fotografēt. Es katru rītu skatos klusumā un domāju, cik ļoti gribas rakstīt....
Nē. Es negribu rakstīt. It sevišķi pēc kādas nesen dzirdētas frāzes: laikam tev, Olita, vajag dzīvē kaut ko sliktu, lai tu rakstītu!!! Tu raksti tik satriecošus stāstus, ja tev ir sūdīgi un viss ir slikti. Es sāku lasīt tavu Labrīt! un pēc pirmajiem teikumiem man kļuva garlaicīgi - es nesapratu, ko tu tur raksti. Par neko!
Un to saka cilvēks, …

Nakts vēju simfonija

Attēls
Kādu laiciņu atpakaļ, gluži kā šonakt, sēžot pie loga, klausoties nakts vēja simfoniju, uzrakstīju tam veltījumu. Lai tās nakts veltījums arī paliek gaidot dienu, kad tas, atradis vietu kādas nepabeigtas grāmatas rindās, laimīgi sagaida savu lasītāju. Jo šai naktij ir cits skanējums. Mazliet auksts, steidzīgs un ar savu stāstu.

Es esmu nakts cilvēks. Tāpat kā rītam ir savs nesteidzīgs solis, vakaram un naktij ir tāds nedaudz tramīgs un pēdējā transporta steidzīgais skrējiens. Tumsai piemīt tāds mānīgs aizsegs. Lai ko cilvēks tumsas aizsegā darītu: steigtos mājās, vestu suni nakts pastaigā, vai tikai dotos izvēdināt galvu, tas vienalga slēpsies aiz iedomas, ka ir neredzams. Viens un nepamanīts. Tomēr tumsā allaž kāds vēro. Kaut vai pati tumsa. Tā ieslēdz savu aizdomu plīvuru un liek atskatīties pie katra sīkā troksnīša. Pārsvarā tā ir tikai nakts vēju simfonija, kas dzīvo savu dzīvi un tāpat kā cilvēks, steidzas pabeigt dienā iesākto.
Tumsai ir savu skaņu spēle. Tā seko saviem nakts n…