Nakts vēju simfonija
Kādu laiciņu atpakaļ, gluži kā šonakt, sēžot pie loga, klausoties nakts vēja simfoniju, uzrakstīju tam veltījumu. Lai tās nakts veltījums arī paliek gaidot dienu, kad tas, atradis vietu kādas nepabeigtas grāmatas rindās, laimīgi sagaida savu lasītāju. Jo šai naktij ir cits skanējums. Mazliet auksts, steidzīgs un ar savu stāstu. Es esmu nakts cilvēks. Tāpat kā rītam ir savs nesteidzīgs solis, vakaram un naktij ir tāds nedaudz tramīgs un pēdējā transporta steidzīgais skrējiens. Tumsai piemīt tāds mānīgs aizsegs. Lai ko cilvēks tumsas aizsegā darītu: steigtos mājās, vestu suni nakts pastaigā, vai tikai dotos izvēdināt galvu, tas vienalga slēpsies aiz iedomas, ka ir neredzams. Viens un nepamanīts. Tomēr tumsā allaž kāds vēro. Kaut vai pati tumsa. Tā ieslēdz savu aizdomu plīvuru un liek atskatīties pie katra sīkā troksnīša. Pārsvarā tā ir tikai nakts vēju simfonija, kas dzīvo savu dzīvi un tāpat kā cilvēks, steidzas pabeigt dienā iesākto. Tumsai ir savu skaņu spēle. Tā seko saviem nakt