Karma kuce!


Tagad ir moderni runāt par karmu. Tā teikt - nospiedīsi kukaini, sačakarēsi karmu. Es vienmēr esmu iesmējusi par šādām spriedelēšanām. Vai nu tāpēc, ka savu karmu esmu sačakarējusi tā, ka nekas to vairs nespēs glābt, vai arī - esmu izaugusi no šādām runām. Bet, ja godīgi, tad neticu karmai. Kā es varu zināt, kas ir Dievam tīkams darbs un kas nē. Es pat neesmu droša, ka tāds Dievs vispār eksistē.
Nesen kāds man tuvs cilvēks pārsteidza mani ar savu plānu paņemt otru kaķi. Ielas kaķi, kuru kāds cits cilvēks ir izmetis uz ielas, jo kaķene ir palikusi grūsna. Cilvēks, kas arī to pirmo kaķi paņēma drīzāk kā pienākumu pret savu ğimeni, jo viņi uzstāja.
Es allaž visiem esmu dāļājusi kādu viedu padomu: ja gribi uzlabot savu  karmu, izglāb kaķi. Teikšu godīgi, šis ir tāds retorisks padoms un, esmu sapratusi, ka ne katrs to izprot. Kāpēc? Par to vēlāk. Vispirms gribu parunāt par karmu. Un kaķiem.
Atceros, kad biju maza un dzīvoju laukos, visai bieži no pieaugušajiem sanāca dzirdēt frāzi: kaķēni devās uz jūras skolu. Savā nesamaitātajā bērna pratā mēdzu ilgi prātuļot, ko tas īsti nozīmē?! Kas tā par dīvainu skolu kaķiem? Kad atnāca apskaidrība, pieņēmu to kā faktu - kaķēnus slīcina spainī aiz kūts.
Uzzinājusi par sava tuvā cilvēka lēmumu - ņemt grūsno ielas kaķeni, stāstīju par to savai draudzenei un spriedu: lai nu kam, bet šim cilvēkam, lai uzlabotu savu karmu, vajadzētu paņemt arī trešo kaķi. Iemesls? Par tiem mazajiem kaķēniem, kas devušies uz jūras skolu. Sarunā ar draudzeni sāku aizdomāties - kurš savu karmu čakarē vairāk - tas, kurš sūta kaķēnus jūras skolā, vai tas, kurš pamet uz ielas? Te nu atliek atcerēties par manas bērnības jūras skolas skolniekiem. Tajos senajos laikos cilvēki laukos, un gan jau ne tikai laukos, dzīvoja savu ierasto lietu kārtību. Tajos laikos sterilizēja... nezinu vai vispār kādu sterilizēja. Un, vai tāpēc tā vecā tante, kas nespēja izkontrolēt savu kaķu vairošanos, bija sliktāks cilvēks? Ne jau aiz ļauna prāta un savam priekam kāds lika kaķēnus ūdens spainī. Tā tie cilvēki dzīvoja un tā tas bija darīts gadu gadiem, paaudžu paaudzēs. Tas tikai tagad visi ir palikuši humāni un norej visus par lietu un arī bez pamata, nešķirojot, nezinot lietas būtību. Tad tas bija pašsaprotami - spainī iekšā un dzīvojam tālāk. Nekādas karmas. Jautājums. Kas ir sliktāk - doties talāk un kļūt par tīğeri, vai dzīvot uz ielas? Es nevienai dzīvai radībai nenovēlu dzīvot uz ielas. Arī cilvēkam.
Es neatbalstu tos, kas ieliek maisā palielus zvēriņus un iemet grāvī - noslīks, labi. Nenoslīks, arī labi. Kāds jau izglābs. Tāda akla bezatbildība. Es arī neaicinu masveidā slīcināt visus jaundzimušos kaķu bērnus. Tomēr ir jāsaprot, ka arī katram labam darbam ir savas robežas, kuras ir jāapzinās. Citādi sanāk tāda dubulta morāle. Ceļš, klāts ar labiem darbiem, kā zināms, ved uz elli.
Sen atpakaļ uz ielas, no garāmejošiem puišiem, paņēmu kaķēnu, ko kāds bija nesis slīcināt. Lai arī laika gaitā kaķim biju kļuvusi par Dievu, tas 13 gadu laikā tā arī nespēja rast uzticību cilvēkiem. Kad mūsu kopdzīves 14. gadā notika nelaime, biju spiesta pieņemt smagu lēmumu  - dzīvnieku iemidzināt. Un tikai tāpēc, ka kādā lielā vetklīnikā man atteica palīdzību visai rupjā un ciniskā veidā. Pagāja ilgs laiks līdz spēju ļaut šim notikumam aiziet, lai pieņemtu grūtu lēmumu un paņemtu citu kaķi. Zināju, ka tam ir jābūt kaķim no patversmes. Karma?

Patversmē es ieraudzīju kaķi, ko kāds cits bija atradis notriektu, lielā salā, mirstošu uz ielas, un aiznesis uz klīniku. Kaķis izskatījās briesmīgi. Es joprojām atceros nolemtību viņa acīs, kad pirmo reizi kaķi ieraudzīju - par ko!!! Man likās, ka tas skatiens vien ir izglābšanas vērts. Kad atbraucām mājās, pagāja tikai pusstunda, kad kaķis pieņēma lēmumu: labs ir, dzīvošu te! Derēs. Viņš atkopās divu nedēļu laikā. Pēc mēneša viņam sākās veselības problēmas. Gājām pie ārstiem, dzērām zāles, likām sistēmas. Katrs ārsts ārstēja kaut ko citu. Bez ieinteresētības.
Nekad dzīvē nebiju, un, diezin vai jebkad redzēšu un satikšu tik viedu kaķi. Viņš man mājās bija gatavs pienest čības un varīt tēju, ja prastu. Viņš turēja manu roku, kad katru otro dienu likām sistēmas. Viņš gudrām acīm, atbalstoši skatījās uz medmāsu, kas neprata ielikt katetru, jo baidījās. Meitenes atbalstam runcis sāka murrāt un glaudās viņai pie rokas. Es nemūžam nespēšu aizmirst kaķa skatienu, kad no rīta viņš bija jāatstāj klīnikā uz rentgenu: ej, cilvēk, tev darbs. Ar mani viss būs kārtībā! Skatījāmies viens uz otru un abi sapratām, ka šķiramies pavisam. Es izvēlējos viņu nemodināt, kad pēc tā, ka rentgens neko konkrētu neuzrādīja, ārste ieteica operāciju un tās laikā atklāja visu problēmu iemeslu. Pēc brīnumainās glābšanas  operācijas, nonākot patversmē,  dzīvojot 2x2m patversmes būrī, runcim bija saauguši kopā visi orgāni!!! Tāds, lūk, kāda cilvēka labais darbs. Varbūt vajadzēja ļaut nomirt, nevis raut aiz kājas no viņsaules un likt dzīvot?! Toreizējais glābējs nebija līdzās, kad runcim veica neskaitāmus izmeklējumus un procedūras. Neviens, izņemot mūs abus, neredzēja tās nenormālās sāpes, kādās kaķis bija spiests dzīvot pēdējos divus savas dzīves mēnešus. Neviena dzīva radība to nav pelnījusi!!! Viņš nevarēja iekāpt 20cm augstā gultā, aiziet uz kastīti un čurāja tur, kur gulēja. Es sev nespēju piedot, ka, nezinot visu situācijas nopietnību, ļāvu ārstiem dot mums cerības uz dzīvi. Neviens, neko tādu nav pelnījis! Es gribu ticēt, ka mans minka tagad ir liels un gudrs, laisks tīğeris. Jo viņš to ir pelnījis!
Man vienkārši gribas zināt, kur ir tā robeža, kad labais darbs beidz būt labs? 

Precīzi mēnesi pēc runča nāves, man pazīstamu cilvēku kaķene laida pasaulē kaķēnus, kas taisnā ceļā devās uz jūras skolu. Un tikai viens no viņiem ar skaļiem protestiem iebilda pret šo skolu. Kā rezultātā tika izlemts: ja jau tā kliedz, tad jau kaut kur ir arī viņa cilvēks. Tā nu mēs ar bļāvēju dzīvojam kopā jau vienpadsmito gadu. Tiesa, viņa izglābtais brālis un abas māsas jau ir labākos medību laukos. Tika pie gādīgiem cilvēkiem un visi trīs savu dzīvi beidza uz ielas zem mašīnu riteņiem, tā arī nesasnieguši gada vecumu. Karma? Varbūt tikai vienam no viņiem nebija jādodas uz jūras skolu, jo bija cits ceļš ieplānots?
Jūras skola nav gluži tas pats, kas akvārija zivtiņu ietīt salvetē un ielikt saldētavā. Varbūt labāk tomēr ir ielikt saldētavā aizmigt, nevis vairākas nedēļas skatīties kā radībiņa lēni un mokoši mirst?
Līdz tam ir jāizaug, lai saprastu, ko nozīmē - izglābt kaķīti. Tu nevari darīt labus darbus un skaitīt sakrātos bonusa punktus karmas uzlabošanai. Arī tas nav viens un tas pats. Manā izpratnē, tas, kurš izglābj kaķi un atstiepj no meža jenotu, nav ne ar ko labāks par to, kurš izmet kaķi uz ielas, jo abos gadījumos dzīvnieks būs spiests dzīvot sev svešā vidē. Esmu sapratusi, ka bērnam kopš mazotnes ir jāmāca: sunim nevar bāzt roku mutē un raut kaķi aiz astes, jo viniem tas var nepatikt un visticamāk - nepatīk. Kamēr bērnam ļaus to darīt, nekas nemainīsies. Dzīvnieks nav rotaļlieta, smukumlieta vai bonusa punkts karmas uzlabošanai. Tā vietā, lai gadatirgū skraidītu pakaļ bērniem ar - izglāb kaķīti, varbūt būtu vērts sākt aizdomāties par to, ka kaķēns vai kucēns nav tikai smuki pīkstošs antidepresants, kas naktīs saritināsies uz spilvena, bet, tāpat kā cilvēks iet uz tualeti, grib ēst, dauzās, pieļauj kļūdas un prasa uzmanību. Galvenais, arī viņiem sāp! 

Es apzinos savas spējas un iespējas. Es nevaru izglābt visus kaķus. Un arī negrasos to darīt. Šobrīd man ir trīs kaķi. Katrs ar saviem raksturiem, kreņķiem un viedokli. Nevienu no tiem neesmu izglābusi. To ir izdarījuši citi cilvēki. Esmu tikai tiem devusi mājas un gribu cerēt, ka mani kaķi ir, ja ne laimīgi, tad vismaz apmierināti ar savu dzīvi. Kā nesen vetklīnikā, skatoties uz kārtējo, no ielas dzīves izglābto kaķēnu, spriedām: kādam ir karma atrast uz ielas kaķēnus un meklēt tiem mājas, bet kāda cita karma ir ārstēt un rūpēties par tiem. 

Tāda nu ir tā mana pārliecība - kam ir jāiet prom, to ir jālaiž. 
Tāda nu ir tā karma kuce, kur katrs plusiņš ātri var kļūt par mīnusiņu. 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Par to, kāpēc?!