Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: 2015

Laimīgu Jauno arī jums!!!

Attēls
Sen atpakaļ Ziemassvētku laiks un Jaunā gada sagaidīšana bija mans mīļākais laiks. Es kārtīgi Adventes laikā dedzu svecītes, domāju pozitīvas domas un centos savest kopā nesavedamos. Vecgada vakarā priecājos par Jaunā gada sagaidīšanu kā mazs bērns, ar vieglu satraukumu sirdī. Tad nāca laiks, kad piedzīvoju smagu notikumu savos Ziemassvētkos un nolēmu vairs nesvinēt šos svētkus. Tomēr katru gadu joprojām domāju par savu ģimeni, draugiem un centos sagādāt katram kādu pārsteigumiņu. Līdz kādā brīdī sāku nojaust, ka tas ir svarīgi tikai man. Tomēr.... Tomēr turpināju ticēt labajam, brīnumam un tam, ka cilvēki mainās. Mainās cilvēki, mainās viņu pasaules uztvere. Līdz sekoja smags dzīves posms, kas izmainīja tieši manu pasaules uztveri un pagājušā gada Ziemassvētki pielika punktu manai ticībai visam labajam. Šis gads man nesa vienīgo vērtīgo atziņu: viss, ko es daru, ir svarīgs tikai man!!! Nevienam citam to nevajag.
Es varu aizbildināties, ka šie nav mani svētki, jo esmu pareizticīgā. Va…

DZĪVE TUMSĀ. Robins

Attēls
Kāds man ieteica rakstīt blogu par maniem abiem kaķiem, vai precīzāk, par Robinu. Tāpat kā šo ideju, domu par otru kaķi apdomāju ilgi. Viena iemesla dēļ - nevar zināt, kas no tā iznāks. Un te nu ir rezultāts. Sākšu ar stāstu, kas jau ir bijis publicēts žurnālā "Astes". Tiesa, nedaudz pārveidots, lai būtu vieglāk uztverams žurnāla mērķauditorijai. Kā rezultātā stāsts zaudēja savu jēgu. Tāpēc šeit atļaušos publicēt to tādu, kā redzu es. 

Tas nebija viegls lēmums – vēl viens kaķis. Zināju, ka tās būs jaunas rūpes, stress un pārdzīvojumi, bet tā īsti līdz galam to iztēloties nespēju.
Izvēle Kādas patversmes mājas lapā ieraudzīju aklu kaķi. Viņa dīvainais skatiens mani uzrunāja. Pakonsultējusies ar speciālistiem, sapratu, ka nevaru ņemt pieaugušu kaķi. Mājās jau ir kaķis, ar nejauku raksturu. No šī brīža sāku meklēt kaķēnu. Kāds no maniem draugiem Facebook bija padalījies ar ruda kaķēna bildēm. Kaķēns ar slimu actiņu. Pēc ilgas un rūpīgas apdomāšanās zvanīju pieteikties šim kaķa bēr…

Iedomu/pārdomu pasaule

Es katru rītu mostos ar vienu un to pašu domu - ko man darīt rīt!? Ne jau rīt, bet Rīt.  Es katru rītu vāru pienu kafijai, jo man tā patīk, leju to kafijā un domāju: vai tik nemēģināt kafijas putās uzzīmēt smaidošu sejiņu. Lai rīts priecīgāks. Es katru rītu, ēdot brokastis un izbaudot mieru pēc kaķu strīdiem, skatos bildītes Nacional Geography mājas lapā. Skatos un domāju: uzspļaut vienreiz visam un visiem, lai dotos to visu redzēt. Es katru rītu, malkojot atdzisušo kafiju, skatos profesionālu fotogrāfu bildes un sapņoju, kā gribētos jaunu fotoaparātu un iemācīties fotografēt. Es katru rītu skatos klusumā un domāju, cik ļoti gribas rakstīt....
Nē. Es negribu rakstīt. It sevišķi pēc kādas nesen dzirdētas frāzes: laikam tev, Olita, vajag dzīvē kaut ko sliktu, lai tu rakstītu!!! Tu raksti tik satriecošus stāstus, ja tev ir sūdīgi un viss ir slikti. Es sāku lasīt tavu Labrīt! un pēc pirmajiem teikumiem man kļuva garlaicīgi - es nesapratu, ko tu tur raksti. Par neko!
Un to saka cilvēks, …

Nakts vēju simfonija

Attēls
Kādu laiciņu atpakaļ, gluži kā šonakt, sēžot pie loga, klausoties nakts vēja simfoniju, uzrakstīju tam veltījumu. Lai tās nakts veltījums arī paliek gaidot dienu, kad tas, atradis vietu kādas nepabeigtas grāmatas rindās, laimīgi sagaida savu lasītāju. Jo šai naktij ir cits skanējums. Mazliet auksts, steidzīgs un ar savu stāstu.

Es esmu nakts cilvēks. Tāpat kā rītam ir savs nesteidzīgs solis, vakaram un naktij ir tāds nedaudz tramīgs un pēdējā transporta steidzīgais skrējiens. Tumsai piemīt tāds mānīgs aizsegs. Lai ko cilvēks tumsas aizsegā darītu: steigtos mājās, vestu suni nakts pastaigā, vai tikai dotos izvēdināt galvu, tas vienalga slēpsies aiz iedomas, ka ir neredzams. Viens un nepamanīts. Tomēr tumsā allaž kāds vēro. Kaut vai pati tumsa. Tā ieslēdz savu aizdomu plīvuru un liek atskatīties pie katra sīkā troksnīša. Pārsvarā tā ir tikai nakts vēju simfonija, kas dzīvo savu dzīvi un tāpat kā cilvēks, steidzas pabeigt dienā iesākto.
Tumsai ir savu skaņu spēle. Tā seko saviem nakts n…

Pilsēta mostas

Es esmu pūce. Tomēr tā nu ir sanācis, ka man daudz labāk patīk rīti. Agri rīti. Ļoti agri rīti. Man patīk mosties kopā ar pilsētu. Tajā ir sava burvība. Tas ir mirklis, kad gribas aizvērt acis un izbaudīt mirkli. Izjust to ar katru dvēseles stīgu. Ļaut tam iemājot tavās sajūtās, riņķot pa vēnām un apmesties kaut kur smadzeņu šūnās, lai nekad nekad no turienes neizzustu. Tāds ir tas rīta nesteidzīgais mirklis.

Reiz, ar draudzeni bijām nolēmušas paceļot pa Anglijas dienvidu krastu. Satikāmies Bristolē un no tās katru rītu devāmies ceļā. Lai pagūtu izbraukāt visas ieplānotās vietas, cēlāmies agri. Brokastis pasniedza septiņos no rīta, un īsi pēc brokastīm devāmies ceļā. Vairs neatceros, tas bija kanāls vai upe, bet mūsu viesnīciņa atradās šī ūdens vienā pusē, bet otrā pusē bija tāda kā maza pilsēta ar krogiem, bāriem un nelieliem klubiņiem. Tur katru vakaru kūsāja skaļa dzīve, ar bagātīgu mūzikas kokteili, jautrību un mirdzošām gaismām. Tikai kāda milzīga kaija mūsu kanāla pusē, kas katr…

Rudens

Ievada vietā Mēģināšu aizsākt ciklu - rīta pārdomas. Kādu dienu, iespējams, tās būs tādas, kā šī rīta. Iespējams, kādu dienu pavisam žultainas, kā vakar. Bet, iespējams, laika trūkuma vai kāda cita iemesla dēļ, pārdomu nebūs vispār. Bet varbūt pusceļā pārdomāšu. To neviens nevar zināt.

Tad nu sākam.. Reiz gribēju rakstīt grāmatu ar nosaukumu "Neizstāstītās pasakas naktij". Pavisam nesen sapratu, ka esmu piedzīvojusi savu dzīves lielāko vilšanos - es neesmu un nebūšu rakstniece. Tāpēc arī šī konkrētā grāmata diezin vai kādreiz tiks uzrakstīta. Tas ir neizsakāmi sāpīgi piedzīvot to brīdi, kad saproti - tavam vienīgajam dzīves sapnim nebūs lemts dzīvot. Tā bija ļoti smaga diena. Gribējās kliegt, un, iespējams, es arī kliedzu. Kurš to vairs atceras. Lai nu kā, vēlēšanās rakstīt ir atgriezusies. Tikai šoreiz jaunā veidolā - pārdomas. Es gribētu katrai dienai veltīt kādu stāstu. Varbūt kādam patiks, bet patiesībā - galvenais, lai tas nedzīvo manā prātā. Tādas neizstāstītas rīta p…

Mazliet žultainu pārdomu

Esmu izraudājusi visas acis, cenšoties izdzīvot savā jaunajā dzīvē - paldies dāņu uzņēmējiem, mūsu valdībai un vienkārši skaudīgiem cilvēkiem. Pati esmu kļuvusi riebīga, noslēgusies sevī un, iespējams, skaudīga. Ne jau aiz laba prāta un brīvas izvēles. Dzīve piespieda. Ilgu laiku centos saglabāt kaut nelielu daļu pozitīvisma, bet nupat esmu atmetusi jebkādu vēlmi būt laba un iecietīga. Kāpēc?

Man tiešām gribas zināt, kurš ir tas idiots... ups... piedodiet - gudrais, kurš izdomāja, ka ir iespējams izdzīvot ar 360 (no nākamā gada 370) eiro. Man matemātiskajās zinātnēs allaž ir bijusi apaļa nulle un man ir grūti atšķirt 360 no 630, tomēr pat es esmu iemācījusies veikt nelielus aprēķinus, kas pierāda, ka 360 eiro ir tikai sīka tējas nauda. Kādu laiku mana darba alga bija precīzi 364 eiro. Tad nu rēķinam: 50 eiro katru mēnesi aiziet Nilam, piedodiet, sabiedriskajam transportam. +/- 100 eiro, atkarībā no sezonas - komunālie maksājumi, elektrības rēķini, mobilā tālruņa rēķini, gāze... Paliek…

Lūzuma punkts

Pēdējie divi gadi manā dzīvē ir bijuši kā slāņaina torte, kuru liels mākslinieks cenšas pieslīpēt un uzlabot līdz pilnībai. Savas tortes pamatu es sāku būvēt jau sen. Tas bija tāds stabils biskvītiņš, kas sastāvēja no manas iepriekšējo gadu dzīves pieredzes, kam pa virsu tika uzziesta saldi ķepīga masa no visām emocijām, kas tika iegūtas, strādājot dāņu kompānijā. Cik tā bija saldi mānīga! Tad otra biskvīta kārta - aizvainojumi pēc atlaišanas no dāņu kompānijas. Pa virsu tika smērēta glazūra - es visiem esmu visu piedevusi, aizmirsusi un es visus mīlu!(Cik sāpīgi bija uzzināt, ka patiesībā es nevienam neesmu piedevusi un mani nemīl). Tad sekoja košas krēma rozītes, kas sastāvēja no visiem pēdējo divu gadu notikumiem. Kādu brīdi man šķita, ka pēdējā dzērvenīte tortes viducī bija mans diabēts - kā pēdējais piliens. Tomēr nē. Diabēts bija tikai otrais stāviņš, uz kura uzlikt to pēdējo akcentu - dzērvenīti. Kas notiek, kad uz kaut kā - nepareizi būvēta, neievērojot fizikas, kosmosa, dzīve…

Oda sabiedriskajam transportam

Pēc vairākkārtējiem draugu lūgumiem, nolēmu publicēt vienu ierakstu.

Kopš zināma laika es vairs neesmu sabiedriskā transporta fane. Paldies Nilam, joprojām! Jau kopš janvāra nu nekādi nespēju izlemt, kur tā lietderīgāk iztērēt trešdaļu savu, jau tā niecīgo, ienākumu. Un, skat, lielisks padoms no Nila - vai tik katru mēnesi neieguldīt 50 eiro sabiedriskajā transportā. Domāts, darīts. Citējot kādu žurnāla ierakstu: šad tad, ļoti reti, aiz neko darīt, uz centru ir jātiek. Domāts, darīts!
Vēl kādu laiku atpakaļ pārsvarā lietoju tramvajus. Jo mana maršruta tramvajs garantēja ātru nokļūšanu no punkta A uz punktu B. Turkāt tajā braucošais kontingents visai bieži garantēti solīja dažāda veida izklaides - sākot ar pievemtu mēteļa kapuci un beidzot ar bomzi, kas apčurā citus pasažierus. Forši nav, bet par salīdzinoši lēto brauciena maksu, uz to varēja pievērt acis. Divdesmit minūtes sakostu zobu un stresa, un visas šī transportlīdzekļa "priekšrocības" beidzās. Tad nu kādu laiku atpaka…

Mans diabēts P.S.

Atsaucoties uz lasītāju jautājumiem - neliels skaidrojums.

Par mazo pastnieku insulīnu. Katra cilvēka organismā aizkuņģa dziedzera beta šūnas ražo insulīnu. Notiek insulīna rezervju veidošana, lai brīdī, kad cilvēks paēd - kārtīgas pusdienas, vai tikai uzēd šokolādīti (ogļhidrātus saturošus produktus), mazais pastnieks insulīns varētu jebkurā diennakts stundā mesties cīņā. Brīdī, kad cilvēks ir paēdis, uzkāpj cukurs. Un tas notiek ar katru cilvēku. Izmēģiniet kādreiz - 15 līdz 20 minūtes pēc ēšanas, ieejiet aptiekā un palūdziet izmērīt cukuru. Jebkuram cilvēkam būs paaugstināts cukura rādījums. Tad atkārtojiet cukura testu pēc divām stundām. Un jūsu cukura rādījums būs normas robežās. Tas liecina par to, ka jūsu mazais pastnieks savus pienākumus veic godam. Ja pēc divām stundām cukurs joprojām ir augsts, ar nosacījumu, ka šajās divās stundās nav ēsts, tad gan būtu vērts palūgt ārstam jūs nosūtīt uz cukura analīzi tukšā dūšā. Bet tas tikai tā, jūsu sirdsmieram. Jo cukuru paaugstināt v…

Mans diabēts

Par diabētu, saskaņu un attieksmi.Par manu diabētu. Diabēts visiem, ar to slimojošajiem, ir viens, tomēr katram tas ir savs un citādāks.

Jāsaka, ka šis nebūs stāsts - oda kaut kam - sliktam garastāvoklim, pozitīvo skrējienam, slimībai vai melnajai joslai. Šis nebūs zinātnisks/medicīnisks ziņojums par diabētu. Gribas domāt, ka šis varētu būt stāsts par to, kā dzīvot saskaņā ar sevi. Kā es mācījos dzīvot saskaņā ar sevi. Un to neviens man vairs nevar atņemt, neviens vairs mani nepārliecinās, ka lūk, viņam bija stāsts. Katram mums ir tāds stāsts. Jo katram ir sava izpratne par to, kas ir saskaņa. Ne jau politiska partija, kas iedomājas, ka dzīvo saskaņā ar sevi, citiem un rīkojas saskaņā ar likumiem. Ne jau mistisks spēks, kas mūs virza un palīdz dzīvot, saprast, ieraudzīt. Tas viss ir pupu mizas, kad esi iemācījies dzīvot šeit un tagad. Kad esi iemācījies ieraudzīt un ļauties tam, ko tik ilgi esi ignorējis. Tas viss ir nesvarīgs, kad vakarā, pēc gandarījumā pavadītas dienas, labsajūtā e…