Pirms un Pēc _ 2.daļa

Pirms un Pēc 


Veltījums visiem tiem cilvēkiem, kas bija ar mani kopā manas dzīves tumšākajā laikā. Veltījums visiem tiem, kuri mani nepameta un atbalstīja. Paldies, ka jūs man esat!!!!

PIRMS

Kad biju publicējusi pirmo daļu, kāds man jautāja: kāpēc tu to dari, ko tu ar to gribi panākt?

Vai vienmēr mūsu rīcībai ir vajadzīgs kāds zemteksts? Reiz, kādā skarbākā diskusijā, centos paskaidrot, ka es nemēdzu rakstīt starp rindiņām. Viss, kas tiek izlasīts starp rindiņām, ir lasītāja fantāzija, nevis mana. Kā jau iepriekš rakstīju: nedz tur augšā saprot zemtekstus, nedz arī mēs paši tos saprotam. Mēs izdomājam to, kā nav. Tas, ko mēs ieraugām starp rindiņām, sadzirdam otra cilvēka teiktajā, ir tikai mūsu pašu problēma, sāpe - nosauciet to kā gribat - tas ir tas, ko mēs negribam saskatīt sevī pašā. Tas pats, kas nepatika pret kādu cilvēku - mūsu spoguļattēls. Un, ja kāds manā grēksūdzē saskata vēlmi pačīkstēt, meklēt līdzjūtību, vai vēl labāk - vēlmi kādu nomelnot - esmu spiesta teikt: nē, mans stāsts nav par to visu. Tas viss ir jūsu pašu izdoma. Mans vienīgais mērķis ir dalīties ar savu dzīves pieredzi. Varbūt tas kādam palīdzēs atrisināt sen samilzušās problēmas. Varbūt kādam tas palīdzēs nepieļaut tās pašas kļūdas, kuras pieļāvu es. Lasīt un saprast: es neesmu viens!

Mēs neesam pieraduši, ja kāds mūsu priekšā atkailina savu dvēseli. Tas ir apgrūtinoši. Tas vienlīdz slikti liek justies gan tam, kurš atkailinās, gan tam, kurš to redz, lasa, izjūt. Bet vienmēr pastāv iespēja nedarīt. Tas ir tikai izvēles jautājums. Uzdrošināšanās.

Šobrīd pasaulē ir uzplaucis vispārējs pozitīvisma vilnis. Tāds stipro skrējiens. Justies slikti ir tāda, kā vājuma izpausme, čīkstēšana.  Bet tā nav. Tā ir tā pati uzdrošināšanās - runāt, stāstīt savu sāpi, dalīties ar to. Klusēšana sen vairs nav zelts. Ja tu nerunāsi, klusēsi un turēsi visu sevī, tevi neviens nedzirdēs, neievēros un tavā visgrūtākajā brīdī vienkārši paies garām. Kā mācīja man slimnīcā: meitenīt, tik agrs un jūs jau piedzērusies. Ir jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai izkāptu no sava pasludinātā pozitīvisma apļa, un ieraudzītu, ka kādam blakus sāp.
Arī es centos iekļauties vispārējā pozitīvisma epidēmijā. Es cēlos un gāju ar domu, ka viss ir labi, viss manā dzīvē sakārtojas. Tomēr dziļi, dziļi sirdī es apzinājos, ka mānu sevi. Nē, sevi es nemānīju. Es ļoti skaidri apzinājos, ka daru to tikai tāpēc, ka ir jāiekļaujas lielajā stipro skrējienā, man bija jārada par sevi priekšstats, ka esmu joprojām tā stiprā persona, kas ar visu tiek galā un esmu bezgala laimīga ar savu dzīvi. Galu galā, visas manas nedienas ar atlaišanu beidzot bija beigušās. Man bija darbs, ienākumi. Sāku lēnām dzīvot un būvēt savu dzīvi no jauna. Izrunājusies ar cilvēkiem, kas sevi sauca par maniem draugiem, bet patiesībā tādi nemaz nebija. Es smaidīju viņiem un teicu, ka beidzot esmu apmierināta ar sevi un savu dzīvi. Lai gan bija dienas, kad kritu izmisumā un mana liekuļošana mani burtiska spieda pie zemes un lika justies nožēlojamai. Atceros, reiz pasaucu kādu savu draudzeni pusdienās un satikāmies manā vājumā brīdī. Nekad neaizmirsīšu viņas skatienu. Viņa juta man līdzi, bet es skaidri viņas sejā lasīju: kāpēc tu man to stāsti? Viņa sāka mani uzmundrināt ar padomiem - bet tev taču ir darbs! Kāpēc tu neej tur un nedari tā? Mēs ar viņu vairs nekontaktējamies. Nevis tāpēc, ka es to nevēlos, bet gan tāpēc, ka es nespēju iekļauties viņas pozitīvajā pasaulē. Es ar savām problēmām tur vienkārši vairs neiederējos. Diemžēl, es neprotu kā Duracell zaķītis lekt, skriet un smaidīt, ja tajā brīdī nāk vēmiens. Bet es centos. Es tiešām ļoti centos un tajā brīdī, kad arī man šķita, ka viss lēnām sāk sakārtoties un visas nedienas ir palikušas aiz muguras un tur arī paliks, mans darba devējs paziņoja par darba apjoma un darba samaksas samazināšanu uz pusi. Tā kā biju uzņēmusi gaitu stipro skrējienā (nu vismaz tēloju, ka esmu uzņēmusi), tad ātri piemetusi savu potenciālo algu un nākotnes perspektīvas, es aktīvi ķēros pie jauna darba meklējumiem.
Pieņemot šo apņēmības pilno lēmumu, šķita, ka beidzot planētas ir sastājušās man vēlamā stāvoklī un dzīve BEIDZOT sola sen gaidīto veiksmi. Es ieraudzīju kādu darba sludinājumu, kur liels uzņēmums meklēja tieši mani! Nākamajā dienā pēc CV nosūtīšanas tiku pasaukta uz darba pārrunām. Tā varbūt nebija mana vieta, bet tas bija mans sapņu darbs. Beidzās pārrunas un man solīja divu nedēļu laikā dot atbildi. Tomēr pagāja divas nedēļas, mēnesis, bet atbildes nebija. Joprojām centos nezaudēt savu nesen iegūto pozitīvo redzējumu, lai gan neliels satraukums aizvien tirdīja manu prātu. Līdz kāda mana paziņa man atsūtīja ziņu: klau, man te ir viens labs darba piedāvājums, no kura pati atteicos. Negribi pamēģināt? Labs darbs. Un es pamēģināju. Arī tur mani visai drīz pasauca uz pārrunām. Nākamajā dienā pēc darba pārrunām man beidzot piezvanīja no mana potenciālā sapņu darba: mēs vēlētos jūs aicināt uz otro kārtu. Protams! Protams, ka es būšu!
Lai gan paziņas ieteiktā kompānija vēl nebija devusi atbildi pēc darba pārrunām un otrajā kompānijā vēl nebija notikušas otrās kārtas pārrunas, es aktīvi sāku izvērtēt abas piedāvātās iespējas. Tās bija neizturami mokošas dienas. Es tā īsti nesapratu, ko man darīt, jo visus iepriekšējos gadus visas darba problēmas bija atrisinājušās bez manas iesaistīšanās. Nu man vajadzēja pašai pieņemt šo atbildīgo lēmumu. Kā vēlāk izrādījās, es nebiju tam gatava. Es konsultējos ar draugiem, astrologiem. Viens ieteica izvēlēties vienu darbu, otrs otru. Līdz piezvanīja paziņas ieteiktā kompānija ar darba piedāvājumu. Pie sevis nospriedu: kas pirmais zvana, tas arī ir uzvarētājs. Negribu arī pievilt savu paziņu - viņa bija mani tur ierekomendējusi. Turklāt nospriedu: labāk izvēlos reālu darba piedāvājumu, nevis atsaku, gaidu otrā uzņēmuma otro kārtu un saņemu atteikumu. Es nevaru tā riskēt. Mokoties šaubās par savu lēmumu, piekritu darba piedāvājumam pirmajā kompānijā - tik ļoti gribējās to otru darbu. Dienā, kad braucu parakstīt darba līgumu, no rīta iebraucu otrā kompānijā uz otro kārtu. Parunājām, parādīju savus darbus un, nelolojot nekādas cerības, tālāk devos parakstīt līgumu ar pirmo kompāniju. Brīdī, kad parakstīju savu jauno darba līgumu un smaidīga devos mājās, man piezvanīja no mana sapņu darba. Sasodīts! Ko nu! Tikko biju parakstījusi līgumu. Man pietrūka izlēmības atbildēt uz tik ilgi gaidīto telefona zvanu. Labāk ir nezināt. Tomēr no rīta zvanīja atkal. Šoreiz es atbildēju. Man piedāvāja manu sapņu darbu!!! Biju tik ļoti samulsusi. Man vajadzēja laiku, lai apdomātos. Tā bija piektdiena un nākamās nedēļas otrdienā solīju sniegt atbildi. Nolēmu, ka nostrādājusi vienu dienu jaunajā darba vietā jau būšu guvusi priekšstatu par darbu pirmajā kompānijā. Manas brīvdienas tā arī pagāja velkot plusiņus un mīnusiņus. Izsverot visus par un pret. Abas lielas kompānijas. Viena pieder latviešiem, otra krieviem. Viena ar fantastiskām darba telpām, ar savu auru. Otra - parasts ofiss. Viena kompānija - atkal Rīgas otrā galā. Otra - tepat pie mājas. Vienā - alga, kas mani apmierina. Otrā - alga lielāka par cerēto. Viena - radošs darbs. Otra - tehnisks darbs, bez mazākajām radošuma izpausmēm. Vienā es būtu darbinieks parastais, otrā - vadītāja. Nav viegla izvēle. Pēc garām pārdomām es izvēlējos radošo kompāniju ar smaidīgiem cilvēkiem, lai iemācītos kaut ko jaunu, nevis kļūtu par priekšnieci-kuci, kuru neieredzēs tikai par to vien, ka esmu vadībā. Neatkarīgi no tā, kāds cilvēks es esmu. Priekšnieces-kuces amatu biju izbaudījusi līdz mielēm lielajā ārzemju kompānijā. Vēlreiz tam iet cauri es nevēlējos.
Pirmajā darba dienā es devos uz darbu ar neviltotu prieku, atvērta jaunai pieredzei un jauniem cilvēkiem. Tomēr pirmās darba dienas beigās, man prātā sāka šaudīties šaubu dzirkstelītes: šī nav mana vieta, šis nav mans darbs. Kad nākamajā dienā vajadzēja zvanīt otrai kompānijai, lai atteiktu, es nespēju novaldīt asaras. Personāldaļas vadītāja otrā pusē aizdomīgi jautāja: jūs tiešām nevēlaties pie mums strādāt? Smagi nopūtos un tā arī pateicu: vēlos, bet es šoreiz izvēlos radošāku projektu. Sieviete novēlēja veiksmi, bet es izplūdu asarās. Šajā brīdī es pat ļoti skaidri apzinājos - esmu pieņēmusi kļūdainu lēmumu. Un ar katru nākamo dienu šī apziņa tikai auga augumā.
Kāpēc es atteicos no sava sapņu darba, nesaprotu līdz pat šai dienai. Ja tas būtu tik vienkārši - paskatīties zvaigznēs, ieklausīties savā sirdsbalsī un aiziet - dzīvē!!! Kāpēc tā sirdsbalss ir tik klusiņa, gandrīz mēma? Lai gan mana kliedza savā sīkajā, klusajā balstiņā līdz izkliedza visu savu enerģiju. Tikmēr lēnīgais, apdomīgais prāts runāja noteiktā un pārliecinošā tonī. Kāpēc es toreiz sevi nedzirdēju? Rūgtā pagātnes pieredze, kad esi strādājis kopā ar cilvēkiem, kas acīs saka, ka esam draugi, bet aiz muguras īgņojas par tevi? Bailes būt nesaprastai, nepieņemtai?
Neviens vairs nepateiks kā būtu bijis, ja būtu. To zina tikai tie scenārija autori, bet viņi nesēž tumsā, aiz muguras un nečukst ausī: ej pa labi, nē, tur nē. Reizēm man šķiet, ka viņi vienkārši liek likmes par to, ko darām: aizies pa labi, pa kreisi, vai iebridīs purvā. Ek, nesanāca. Nekas, izmetīs lielāku līkumu un vienalga nonāks tur, kur jānonāk. Ja tā godīgi, es tieši uz to paļāvos. Tik vien, kā piemirsu, ka tas līkums var izrādīties pārāk garš, akmeņains un es būšu pārāk lētticīga un naiva, lai to visu izturētu. Es esmu atvērts cilvēks, es vienmēr katram cilvēkam dodu otro iespēju. Skatos acīs, neticu, bet vienalga atmetu ar roku: lai nu iet, mēģināsim vēlreiz.
Katru dienu jaunajā darba vietā mēģināju vēlreiz. Un katru dienu iznākums bija viens un tas pats. Es katru dienu nācu mājās un izplūdu asarās. Lai kā man patika tā vide, tie cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, es skaidrāk par skaidru zināju: šī nav mana vieta, šis nav mans darbs. Turklāt no radošā darba, ko tik ļoti vēlējos, nebija ne miņas. Tā bija viena diena, kurā varēju izpausties. Tajā dienā es atnācu mājās un spriedu: nu nav jau nemaz tik traki. Man patika. Tādu dienu vairs nebija. Es nesapratu, ko es tur daru, kāpēc es tur esmu. Viss, ko es darīju, tika novērtēts ar: tas tak nekam neder! Es nespēju uztvert sava vadītāja vēlmes, es nesapratu, kas no manis tiek gaidīts. Kā pilošs krāns, mani katru dienu nogalināja tonis, kādā mans vadītājs ar mani runāja. Es jutos kā maza meitene, kuru rāj par neakurāti izkrāsotu zīmējumu. Man, kā mazam kaķēnam, iemestam ūdenī, nebija ne mazāko iespēju izķepuroties. Tā bija tāda sevis spīdzināšana - būt tur, kur man nebija jābūt. Es katru dienu raudāju. Nekad nevienā darba vietā neesmu jutusies tik nožēlojami. Pat savā pirmajā lielajā darba vietā, kur pirmajā dienā man priekšniece pajautāja: tu ko, stulba esi? Tu strādāt vispār proti? Pat toreiz ne. Toreiz es sadusmojos, saņēmu sevi rokās un izdarīju darbu uz pieci ar plusiņu. Bet ne šeit. Šeit, ar it kā joku pateikta frāze: tu esi tupa, vai? - mani vienkārši spieda pie zemes un neļāva elpot. Tomēr es centos tajā visā atrast kaut ko pozitīvu. Un tie bija cilvēki. Tie smaidošie cilvēki. Cilvēki, ar kuriem satikāmies pie pusdienu galda, pļāpājām un smējāmies. Tikai viņu dēļ es centos smaidīt un nesajukt prātā.
Un, protams, alga. Lai nepazaudētu vienīgo iemeslu, kāpēc dodos uz darbu, atkal ieslēdzu jau izmēģināto: man vienalga, bet šajā gadījumā tas vairs nestrādāja. Cik tad tu ilgi sev melosi? Ir tāds zinātniski pierādīts fakts, ka ēdot košļājamo gumiju, tās garša un smarža tik ļoti kairina garšas receptorus, ka kādā brīdī cilvēka smadzenēm šī asā garša apnīk un smadzenes dod garšas receptoriem ziņu, ka nekādas smaržas nav. Es divus mēnešus centos lieki netracināt savas smadzenes: nav nekāda stresa, man viss baigi patīk, man ir darbs, es izbaudu to. Cilvēkam ir jābūt absolūtam idiotam, lai neredzētu un nesaprastu līdzcilvēku attieksmi kādā vai citā situācijā. Ja attieksme tiek paspilgtināta ar vārdiem, kuri diemžēl arī nonāk tajās pašās smadzenēs, rodas pārslodze. Smadzenes vairs nesaprot, kuram ticēt - garšai, receptoriem vai pašām sev. Cilvēka dators vienkārši uzkaras.
Runā, ka katram cilvēkam tiek uzlikta tik smaga nasta, cik smagu nastu viņš ir spējīgs nest. Es šādas sentences varētu stāstīt un stāstīt. Vai šīs sentences atvieglo dzīvi, padara nesamo vieglāku? Ne nieka. Katram cilvēkam, tāpat kā ir savs sāpju slieksnis, ir savs personīgais izturības un pacietības slieksnis, kas nozīmē, ka šim slieksnim nevajadzētu pārkāpt. Un te nu man ir sava dzīves sentence. Brīdī, kad tiek pārkāpts šim slieksnim, cilvēks salūzt. Kāpēc salūzt? Nasta bija par smagu? Katram tak tā nasta esot tik smaga [..], tad kāpēc cilvēks salūzt? Kādā brīdī man šķita, ka mans scenārija autors-virsdiriģents, kad tiek krāmēts svars manai nastai, ir ieskatījies pulkstenī un secinājis: vēl ir tālu līdz tai normai, iešu nu es uzvārīt tēju. Un aiziet, bet, pa ceļam kāds viņam pastāsta vakardienas joku, tad ir jāieskrien tualetē, tad, ak, krūze ar tēju palika virtuvē un tad ir: kur tad es īsti gāju? Un šajā brīdī jūsu nastai tiek uzlikti pāris lieki smagumi. Tad nu seko rezultāts: cilvēks iet, gaida - viss, nu jau pietiek, viss, bet vieglāk nepaliek. Jā, protams, kādreiz tas virsdiriģents atnāks no savas atpūtas, ar steigu raus nost lieko svaru, bet cilvēks jau ir salūzis. Piecelšanās, kā zināms, nav nemaz tik viegla. Tas atkal prasa spēku, izturību un atbalstu. Nav atbalsta, nav piecelšanās.
Mans vienīgais atbalsts, kas tajā laikā mani turēja pie veselā saprāta bija darbs, kas mani glāba pēc atlaišanas no ārzemju kompānijas. Man vismaz bija pieticis tik daudz prāta, lai neatteiktos no šī darba, no šiem niecīgajiem ienākumiem. Es dievināju to vietu, savus divus darba kolēģus. Es viņus mīlu un dievinu joprojām. Bez viņiem es būtu salūzusi krietni ātrāk. Reiz, iegriezusies pie saviem diviem kolēģiem, es sajutos, it kā būtu atgriezusies mājās. Mums visiem mājas ir tā oāze, kas tevi sagaida ar siltumu, mīlestību un vietu, kur nolīst no visiem pasaules kreņķiem. Tā bija vieta, kur līdzās man bija divi jauki cilvēki, kur ienākot gribas uzvilkt čības, ietīties siltā pledā un dzerot tēju, izbaudīt cilvēkus. Un padarīt darbu. Arī tāds mēdz būt darbs. Ja vien.... Ja vien nebūtu tā smieklīgi mazā alga, milzīgie nodokļi, ko maksā pašnodarbinātais. Un knapināšanās no algas līdz algai. Ja vien cilvēks būtu tik stiprs un nesalaužams.
Te nu mēs lieliem soļiem pietuvojamies 24.oktobrim. Tās bija pirmās oktobra dienas. No rīta braucu uz darbu un domāju: kaut kā jokaini redzu. Brilles būšu aizmirsusi? Nē, ir. Skatos uz ceļu sev priekšā un saprotu, ka redzu tikai loga tīrītājus, tālāk viss ir viena liela migla. Viss dubultojas. Nospriedu, ka esmu pārstrādājusies un samazināju ātrumu. Tomēr laiks gāja, bet redze neuzlabojās pat pēc acu pilieniem un kompresēm. Pastrādāt nevarēju, jo uzliekot brilles redzēju izstieptas rokas attālumā, bet lasīt nevarēju. Bez brillēm varēju lasīt, bet priekšā tikai migla. Devos pie acu ārsta.
Kad stāstīju savu kreņķi, daktere sašņāca: ko jūs spļaujat Dievam acīs. Jūs visu redzat, tikai sliktāk. Labi, nespļaušu. Viņa pārbaudīja uz aparāta manu redzi un, sniedzot izdruku, paziņoja, ka mana redze nav mainījusies kopš pēdējās pārbaudes. Tad kāpēc es tik slikti redzu? Sākām piemeklēt stikliņus brillēm. Viņa mainīja stikliņus, lika saukt burtus un tikai bubināja, ka mana redze ir atbilstoša manam vecumam. Uzlikusi kārtējos stikliņus, lika nosaukt burtiņus. Bet es burtiņu vietā redzu baltu laukumu ar migliņu tajā. Daktere man asi saka: ko jūs runājat, es pirms mirkļa liku šos pašus stiklus un jūs visu redzējāt. Nu, tagad vairs neredzu. Šajā brīdī daktere nobālēja. Apsēdās pie galda un saka: es jums uzrakstīšu kādas analīzes vajadzētu uztaisīt. Aizeju pie ģimenes ārsta, bet tur man saka: nav jums tādas analīzes jātaisa. Jums nekas nekait. Stress, pārslodze un te nu rezultāts. Ēdiet zaļumus, mazāk skatieties datorā, trenējiet acis un ejiet mājās. 
Mēs neesam ārsti. Ja mūsu ārsts mums pasaka: tu esi vesels, kāds ir pamats to apšaubīt? Sliktā pašsajūta? Tas izrādās nav rādītājs. Mēs dzīvojam stresainā pasaulē, nervozā vidē, kur ir tik daudz ļaunuma un negatīvo enerģiju. Tas viss atstāj savu iespaidu. Bet tās visas negatīvās emocijas nekur neizgaist. Tās krājas katrā no mums un klusiņām ēd daļu mūsu organisma. Ir tik svarīgi mācēt ieklausīties. Ja mūsu sirdsbalsis ir klusas un gandrīz mēmas, tad organisms ir kaprīzs bērns un savas nepatikšanas paziņo skaļi un nepārprotami. Viss, kas tiek prasīts no mums: ieklausīties savā organismā un reaģēt.
Pēc divām nedēļām es saslimu. Vienkārša saaukstēšanās. Es sēdēju darbā, taisīju savu pirmo lielo projektu un domāju, ka nomiršu. Redzēt neko neredzu, galva sāp, spēka nav. Mans vadītājs visu laiku bubina uz mani visai nepieklājīgā tonī un tekstos. Jau atkal sēžu un domāju: par ko man tas?
Kaut kā nolauzu pēdējo nedēļas darba dienu, devos mājās un nespēkā nokritu gultā un tā arī divas brīvdienas nogulēju. Kaķis sēž pie gultas un kliedz pēc ēdiena, bet man nav pat spēka acis atvērt. Man ir tik nenormāli slikti, ka es pat pēc tējas nevaru aiziet, uz tualeti netieku. Vienkārši nav spēka piecelties. Te nu es vairs neatceros kā pirmdienā tiku uz darbu, neatceros neko no tās un nākamās dienas daļas. Šefa neapmierinātība ar manu klātbūtni, kā neass nazis grieza pa manām sāpošajām izjūtām. Neizturēju un piezvanīju dakterei: es vairs nevaru. Man ir ļoti slikti. Pat ļoti. Daktere izrakstīja slimības lapu. Un es atkal guļu mājās un saprotu, ka kaut kas ar mani nav kārtībā. Man nepārtraukti slāpst, man ir izkaltusi mute un lūpas. Man ir sajūta, ka mana āda izkalst un ar katru mirkli tā vienkārši žņaudz mani. Man ir slikti, nav spēka, man visu laiku vajag uz tualeti. Es visa niezu un degu kā ugunīs, man smird āda un urīns. Un tad es atceros par acu ārstes analīzēm. Lasu internetā un saprotu savu diagnozi. Eju pie ārsta, prasu, lai mani tomēr nosūta uz tām acu ārstes ieteiktām analīzēm. Bet daktere spītīgi saka - nē, jums nekas nekait. Jūs vienkārši esat novārgusi. Niez āda? Nomainiet krēmu. Dzert gribas? Nu jums tak ir temperatūra. Viņa sauc man simptomus: jums tas ir - nē, tas ir - nē, tad ko jūs gribat? Tomēr es ietiepjos, ka neiešu prom, kamēr nebūs to analīžu. Vai nu biju pārāk sakritusi uz nerviem, vai arī dakterei tomēr radās kādas šaubas, es saņēmu pieprasīto nosūtījumu.
Tā atkal ir piektdiena - 24.oktobris. No paša rīta dodos uz analīzēm. Tās nav analīzes parastās. Asins tests tiek ņemts pirms un pēc slodzītes. Bet pa vidu divas garas stundas. Man šķiet, ka es šo divu stundu laikā tā arī saļimšu tajā laboratorijā. Pēc divām stundām laborante līdzjūtīgi uzrunā mani: kā jūs? Tā mēdz būt. Tagad jūs varat iet mājās, paēdiet un paliks vieglāk. Mājās paēdu, iedzeru savu rīta kafiju un dodos uz centru. Labāk nav palicis, bet kafija ir pamodinājusi manas enerģijas rezerves, kas man lieti noder. Ieeju kafejnīcā, lai nopirktu sviestmaizi un divas smalkmaizītes, ko vēlāk apēst pie kafijas. Šajā brīdī man zvana no laboratorijas. Ir pagājusi tikai stunda un satraukta sieviete saka: steidzami ejiet pie ģimenes ārsta!!! Ar jums ir pavisam slikti. Zvanu savai dakterei. Uz ko viņa saka: man neviens nav zvanījis, bet nu labi, atnāciet līdz trijiem.
Kamēr eju pie dakteres, man atkal zvana no laboratorijas: jums steidzami jābrauc uz slimnīcu! Jūsu atkārtotās analīzes ir ļoti sliktas. Ļoti!!!! Prasu: un, ko tas nozīmē? Un sieviete man līdzjūtīgi atbild: Tas nozīmē, ka jums ir DIABĒTS.

Ja kādam šķiet, ka šajā vietā var pielikt punktu, tad ar nožēlu ir jāsaka - nē. Tas ir tikai sākums. Garai un sāpīgai notikumu ķēdītei.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!

Par to, kāpēc?!