Pirms un Pēc _ 1.daļa

Pirms un Pēc

PIRMS

Ievada vietā.
Kādu laiku gāju pie psihoterapeites, lai tiktu galā ar saviem kompleksiem. Kāda seansa laikā satikos ar saviem pagātnes rēgiem un daktere man jautāja: kā tu tagad jūties? Teicu, ka sajūta ir tāda, it kā es kaila stāvētu uz skatuves rampu gaismā, zālē ir pilnīga tumsa, bet es dzirdu, kā tur elpo skatītāji. 
Un, kas tevi tajā visvairāk biedē? Dzīvē stāvēt kailai rampu gaismā. 
Šis nu ir tas brīdis, kad stāvu jūsu priekšā kaila rampu gaismā. Tāda kā mana grēksūdze. Uzreiz gribu teikt, ka nevienu nevainoju nevienā no tālāk pieminētajiem notikumiem. Negaidu līdzjūtību, vai pat tikai sapratni. Šis ir mans stāsts un pirms sākt BEIDZOT rakstīt, es gribu sākt tieši ar šo savas dzīves posmu. PIRMS un PĒC. 

Šis ir veltījums visiem tiem cilvēkiem, kas bija ar mani kopā manas dzīves tumšākajā laikā. Veltījums visiem tiem, kuri mani nepameta un atbalstīja. Paldies, ka jūs man esat!!!!

Viss, kas notiek, nenotiek ar mums, līdz brīdim, kad notiek ar mums. Cik bieži caur šādu skatu prizmu esam skatījušies uz sevi un citiem. Tas uz mani neattiecas. Ar mani tā nekad nenotiks. Tas ir tikai mans kaimiņš un, nevis es. Nekad neesmu šādās lietās atšķīrusies no citiem cilvēkiem. Tāpat esmu klausījusies, skatījusies un šausminājusies. Bet pēc mirkļa - čiks, un nav notikuma. Nav nekas tāds, kas iekrīt sirdī, atmiņā un aizķeras apziņas plašumos. Tā nu tas cilvēks ir iekārtots. Sveša sāpe ir tikai sveša sāpe. Cilvēcīgs trulums? Nu nez vai. Kādreiz par sevi mēdzu teikt, ka es kā Šerloks Holms nepiebāžu galvu ar nevajadzīgu informāciju. Jā, tieši tā - kāda cita cilvēka sāpe ir tikai nevajadzīga informācija. Tomēr dziļi zemapziņā, cenšoties sevi pasargāt no visa sliktā, pie sevis nodomāju: Dievs dod, lai ar mani tā nekad nenotiktu!

Tomēr tur, augšā, mūsu likteņa lēmējiem ir citi plāni. Citi plāni, kas tiek sacerēti brīdī, kad katrs no mums nāk pasaulē. Ja godīgi, es neticu, ka kādam no mums dzīvē nav bijis savs šausmu stāstiņš. Savs notikums, kas maina pasauli tev apkārt. Stāsts, kas iemāca uz dzīvi, cilvēkiem, notikumiem, galu galā uz sevi pašu, skatīties caur citu - jaunu prizmu. Tikai pēc sava notikuma saproti, ka tu nekad vairs neteiksi - ar mani tā nekad nenotiks. Mēs sākam saprast, ka esam tie, kas nav redzējuši un lasījuši savus dzīves scenārijus, tāpēc vairs nevaram pateikt, ka esam no TĀ visa pasargāti. Bet līdz tam... Tā arī dzīvojam ar pārliecību, ka esam savas dzīves noteicēji. Visus grožus turam rokās un visu kontrolējam. Nevajag uz to paļauties un nevajag tam noticēt, jo tieši tajā brīdī, kad būsi nedaudz atslābinājies no vāveres skrējiena, savus dzīves grožus palaidīsi vaļīgāk, un, iespējams, iesnaudīsies. Un, kā izrādās, arī tas jau ir ierakstīts tavā dzīves lielajā scenārijā. Tā notiek.

Kad sāku šo grēksūdzi rakstīt, gribēju tam dot nosaukumu 24. oktobris. Pārdomāju. Lai arī šis datums sadalīja manu dzīvi divās daļās: Pirms un Pēc, šis stāsts nav gluži par 24. oktobri. Turklāt šo datumu es gribot vairs nespēju un nespēšu aizmirst. Kaut vai tikai tāpēc, ka tas katru dienu tiek nēsāts līdzi manā somā, glīti ierakstīts manā jaunajā dienasgrāmatā. Bet par to vēlāk.

Mans stāsts nesākas 24. oktobrī. Paradoksāli, bet tas pilnīgi noteikti bija oktobris, kad sākās mans stāsts. Precīzi gadu iepriekš pirms liktenīgā 24. oktobra. Es strādāju kādā lielā ārzemju kompānijā, kas jau kādu ilgāku laiku cieta no vadības intrigām, darbinieku neapmierinātības ar notiekošo, neziņas un visai drūmas gaisotnes. Lai gan darbinieki nāca uz darbu, centās smaidīt, uzturēt labas attiecības savā starpā, tomēr lielais tārps - grauzējs grauza katru no mums. Arī mani. Un atkal man jāsaka, ka stāsts nav par šo kompāniju. Bet gan par manu tā brīža dzīves uztveri.

Mana neapmierinātība ar savu dzīvi un darbu bija apsēdusi mani jau sen. Tomēr allaž atradu kādu sevi motivējošu iemeslu, lai turpinātu iet, darīt un celties. Līdz kādā brīdī sapratu, ka katra mana diena iesākas vienādi. Tajā laikā es dzīvoju un strādāja Rīgas pretējās pusēs. Tāpēc biju spiesta celties sešos no rīta (man katru rītu pusstundu pirms ēšanas bija jāiedzer maza tabletīte, kas iekustināja manu organismu). Es esmu čamma un pūce vienlaikus. Es nevaru, kā citi cilvēki, pielekt no rīta pusstundu pirms iziešanas no mājas un doties ceļā. Man vajag lēnām piecelties, lēnām paēst brokastis, ieiet dušā, pabarot kaķi, ieveidot frizūru, sataisīties. Un arī tad man šad un tad kaut kam pietrūka laika.
Tā nu es kādu rītu pieķēru sevi pie domas: Kā man riebjas tā agrā celšanās. Kad otro nedēļu pēc kārtas, sešos no rīta sēdēju uz gultas malas un domāju šādu domu, mazliet palika kauns. Kas tev trūkst? Darbs ir, algu saņem, draugi ir, ģimene ir. Kaut kāda sabiedriskā dzīve ir. Ko tu vēl gribi? Toreiz man nebija tam atbildes.
Pavisam nesen izlasīju interviju ar Daci Rukšāni Ščipčinsku, kurā viņa pateica lielisku domu: ja tu teiksi, ka tev neko nevajag, tad Dievs to tā arī sapratīs, ka tev neko nevajag!
Toreiz es biju visai tālu no šādas vienkāršas dzīves gudrības. Toreiz es ļoti gribēju sevi izglītot un man likās, ja spēšu atteikties no visa liekā materiālā savā dzīvē, tad man arī tiks iedots tas, ko tik ļoti kārojas. Tomēr es kļūdījos. Ne viss, ko mums māca gudrās skolās ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Es meklēju atbildes un man šķita, ka skolā mācītais sniegs man dzīvē ilgi meklēto dzīves piepildījumu.

Es sāku ignorēt intrigas darbā, skatījos uz to visu ar attieksmi - tas uz mani neattiecas. Tomēr kādā brīdī sapratu, ka šefs ar mani vairs nesveicinās, mana darba kolēģe (ar viņu bijām vietējā mēroga mazas vadītājas) ir sākusi no manis izvairīties. Mani vairs nesauc uz sapulcēm, tās notiek slepus un es tieku atstumta no visa uzņēmumā notiekošā.
Biju aizbraukusi ciemos pie draudzenes uz Jelgavu. Sēdējām kafejnīcā, kad saņēmu no grāmatvedes dīvainu īsziņu. Tajā brīdī manā sirdī iezagās pirmās ļaunās priekšnojautas. Tomēr gudrā skolā man tika iemācīts: ja nevari mainīt situāciju, maini attieksmi. Un es mainīju - es visu apkārt notiekošo skaisti ignorēju. Es katru rītu vedu uz mūsu kopīgo darbu savas kolēģes, smējos ar viņām kopā un tēloju, ka viss ir ļoti labi. Tomēr kādā brīdī manā dzīvē bija ienācis jauns rituāls.
Es katru dienu braucu uz darbu un domāju vienu un to pašu domu: kā man riebjas tā tablete, kas katru rītu jādzer. Kā man riebjas tā agrā celšanās. Kā man apnikusi tā braukšana cauri visai Rīgai. Kā man apnikusi tā kolēģu vešana, kā man riebjas tās meiteņu sarunas mašīnā.
Un vakarā: kā man apnikusi tā meiteņu vešana, sarunas, sastrēgumi, braukšana cauri visai Rīgai. Apnicis, apnicis, apnicis!!!!
Un tad mani, un vēl 20 cilvēkus, atlaida. Manā vārda dienā. Kolēģi smējās: skat, tevi pavada ar ziediem. Jā. Pavadīja. Es biju tik sasodīti laimīga. Man šķita, ka es lidoju centimetru virs zemes. Man vairs nebija visa tā, kas pēdējos mēnešus mani tik ļoti kaitināja. Un nebija arī darba.
Es nestāstīšu visu garo gadu, tikai pateikšu, ka tas bija garākais gads manā mūžā. Vienā dienā bija sabrucis viss, ko cēlu 20 gadus. Mans bijušais kolēģis pasauca mani strādāt pie viņa, darīt darbu, ko ar sajūsmu pirms 5 gadiem pametu. Toreiz jutos izsmēlusi sevi. Tagad tas bija mans glābiņš. Kad pati uzprasījos uz darba pārrunām, atskārtu, ka man nepiedāvā darba līgumu, bet tiek piedāvāta lieliskā iespēja kļūt par pašnodarbināto. Piedāvātā alga ir tik smieklīgi maza, ka palika sevis mazliet žēl. Sevišķi lielas izvēles iespējas nebija, tāpēc piekritu.
Kad gāju piereģistrēties VIDā kā pašnodarbinātā, darbiniece man jautāja: kāpēc jūs piekritāt šādiem noteikumiem? It kā no visiem piecdesmit izdevīgajiem darba piedāvājumiem es būtu izvēlējusies pašu neizdevīgāko. Tā arī darbiniecei pateicu: man, ziniet, ēst gribas reizēm un rēķini jāmaksā. Viņa tikai skeptiski nogrozīja galvu un neko neteica. Cik gan viņai dienā tādu ēst gribētāju. Visiem līdzi nejutīsi.
Ar darbu biju tikusi nedaudz skaidrībā, kad sākās karuselis ar nu jau bijušo darbu. Es pat negribu to visu atcerēties - neizmaksātās algas, uzņēmuma maksātnespēja, dokumentu kaudzes un valsts garantētā kompensācija. Kuru man izrēķināja maksātnespējas administrācijā un ieraugot šo summu, es oficiālās darbinieces priekšā sāku raudāt. Tā bija pirmā reize, kad darbiniecei pajautāju: par ko mums tas viss? Viņa gan līdzjūtīgi centās mani mierināt. Bet ko nu, arī viņa dara tikai savu darbu.
Pēc tam es visa gada garumā piedzīvoju daudz vilšanos: pazuda daļa draugu, nodevības un meli. Tās pašas intrigas, intrigas, intrigas.... Tas viss mani lēnām sāka nogalināt. Starp knapināšanos un mēģinājumiem nezaudēt optimismu, turpināju meklēt labāku darbu. Vienā brīdī pazuda visi palīdzēt solītāji. Es iemācījos sadzirdēt melus, ieraudzīju starp sev tuviem cilvēkiem tādus, kuri nekad nav bijuši tuvi, bet tikai tā... Šādas dzīves situācijas iemāca tik daudz jaunu lietu. Neviena gudra skola neko tādu neiemācīs.
Atceros braucām ar manu bijušo fotografēšanas skolotāju (nu jau draudzeni) uz fotosesiju un runājām par visu to, kas notiek manā dzīvē, kas notiek viņas. Abas bijām dzīves krustcelēs, bija tik daudz kopīga. Stāstīju par savu atlaišanu un šajā sarunā man nāca apgaismība. Es tik ļoti biju ieciklējusies uz to, kas man riebjas, kas man apnicis. Un še tev - vienā dienā man tas viss tika atņemts! Jo es to pati biju lūgusi, lai mani no tā atbrīvo. Tad, ko tu, mīļo cilvēk, tagad raudi? Par ko? Tu saņēmi tieši to, ko pats vēlējies.

Tur augšā neviens nešķiro mūsu vēlmes, tur neviens nesaprot zemtekstus. Kā jau to nesen izlasīju intervijā - ja neko nevēlies, tad tev neko nevajag.

Biju tikai aizmirsusi par mazo ik rīta tabletīti. Bet par to.... nākamreiz.