Par to, kāpēc?!

Nu ko, sen nebiju rakstījusi. Kāds nesens notikums lika man padomāt par... Kāpēc?!

Tas nav par mani. Tas drīzāk ir par to, kāpēc tas bija. Lai gan es zinu, ka tas nav svarīgi. Vairs nav svarīgi. Kādā no saviem blogiem rakstīju, ka tajā brīdī, kad kaut kas slikts ar mums notiek, pirmais ko jautājam sev, vai nezināmajam spēkam - kāpēc tas ar mani notiek. Par ko!
Varbūt tas būs pa skarbo, bet, ja jau notiek, tici, tātad ir par ko un kāpēc! Vienkārši kaut kur, kaut kādā brīdī esi nogriezies uz nepareizo ceļu. Tu neesi tas cilvēks, kas būs spējīgs atbildēt uz savu jautājumu, vai rast atbildes. Tu vari stundām sēdēt un pārtīt prātā savu dzīvi, bet tu neko neatradīsi. Jo tu taču dzīvo SAVU IDEĀLO dzīvi. Tu vari domāt un pārdomāt katru savu dzīves situāciju, bet tas neko nedos. Jo atbildes tev priekšā teiks tavs prāts. Un prāts, šādās situācijās, nav tavs sabiedrotais. Prāts nekad neko prātīgu tev neieteiks. Tas ir kā mazs velnēns uz tava pleca, kas pūderēs tev smadzenes, kamēr mazais eņģelēns būs izgājis pačurāt. Kurš arī, starp citu, nav ne ar ko labāks.
Tev pašam liekas, ka esi baigais laika vecis, kas kontrolē savā dzīvē katru minūti. Tu pat sevi nekontrolē, kur nu vēl savu dzīvi! Mums ir paveicies ar to, ka katrā kļūdainā dzīves situācijā mums tiek dotas zīmes un otrās/trešās/ceturtās iespējas. Kaut ko labot, izdarīt secinājumus, apstāties. Jautājums, cik bieži mēs tās izmantojam un, cik bieži vispār ieraugām, ka kaut ko darām nepareizi.
Atceros, kad dabūju auto tiesības, jutos tās nopelnījusi un braucu tā, kā braucu. Eksaminētāja iebildums: tehniski jūs braucat labi, bet satiksmes noteikumus nezināt vispār, man nešķita gana svarīgs arguments, jo tas ir viņa darbs - izgāzt mani eksāmenā. Tā nu, īsi pēc tiesību iegūšanas, nesos pa Lāčplēša ielu virzienā uz Salu tiltu. Visi šoferīši ļoti labi zina tās divas viltīgās gājēju pārejas posmā no Satekles ielas līdz Salu tiltam. Kur steidzos, nezinu, bet pēdējā brīdī, soli no savas mašīnas, ieraudzīju bomzi, kas akli slāja pāri ielai. Labi, ka blakus josla bija tukša un es paguvu bomzi apbraukt. Otro reizi tik skaidri neatceros. Bet, kad īsā laika posmā ceturto reizi mēģināju uz savas mašīnas pārsega izvizināt gājēju, sapratu - Olita, apstājies!!! Ceturtajā reizē, kad veiksmīgi izvairījusies no nelaimes, pārmetusi krustu turpināju ceļu, sapratu, ka piektās reizes var arī vairs nebūt. Un nemaz negribu par to pārliecināties. Un to STOP, man jau ceturto reizi saka kāds cits, nevis es. Jau piekto gadu es rullēju pa dažādiem ceļiem un bezceļiem, un joprojām pirms katras gājēju pārejas es samazinu ātrumu.
Varbūt tā arī ir atbilde? Samazināt ātrumu, apstāties. Mēs visi kaut kur skrienam, nesamies - pēc karjeras, naudas, labākas dzīves. Bet aizmirstam sevi. Mēs paši sevi uzupurējam savai labklājībai. Neatceros, kurš to teica, bet esmu dzirdējusi pārmetumus, ka es dzīvojot neinteresantu dzīvi. Es nedzīvoju kādam par prieku. Es gribu dzīvot saskaņā ar sevi, lai man ir labi, nevis tam cilvēkam, kurš visu laiku kaut kur skrien un mēģina pagūt - dzīvo interesantu dzīvi. Es nevēlos būt tas, kuru izvizina uz mašīnas pārsega, vai tas, kurš izvizina. Abos gadījumos - tas jau ir par vēlu.
Tā mēs arī soļojam pa savu dzīvi - ar aplauztiem ragiem un uzdauzītiem puniem. Uz ragiem uzliekam vainadziņu, vai cepurīti, bet uz puniem klājam biezu grima kārtu. Bez secinājumiem. Un tad, kad pienāk piektā reize... Kāpēc!? Par ko!? Mēs nekad neesam vainīgi savās problēmās, tikai citi. Tikai citi ir vainīgi pie tā, ka paklūpam, ka neiet, ka ir slikti. Tikai citi ir vainīgi pie tā, ka kādam vienkārši nepatīkam. Ne jau es pats!!! Man joprojām pārskrien šermuļi, kad atceros to ļaunumu ar kādu dzīvoju savus divus melnos gadus. Bija laiks, kad atvadījos no pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Un tikai neatlaidīgākie turpināja ignorēt manas dusmas un naidu. Vai es nožēloju kaut ko no tiem diviem gadiem un skumstu pēc pazaudētajiem cilvēkiem? Laikam nē. Vairs nē. Man uzlika eksāmenu, kuru kārtoju joprojām. Tāds ieilgušais eksāmens. Esmu apzinājusi cilvēkus, kuriem esmu darījusi pāri. Esmu tiem lūgusi piedošanu, un neesmu to saņēmusi. Neuzskatu, ka man ir jāsalīmē attiecības ar cilvēkiem, kas nespēj piedot. Ja vēlmē līmēt esmu tikai es, tad šādām attiecībām nav nākotnes, salūzīs. Esmu saņēmusi sodu un, uz savas ādas no citu cilvēku puses, esmu izjutusi to, ko kādreiz esmu nodarījusi pāri kādam citam cilvēkam. Vienu es varu pateikt noteikti - to, pēc kā es raušos melnu muti, nesaņemšu. Es saņemšu tikai to, kas man ir nepieciešams. Atšķirība? Atšķirība ir tajā nebeidzamajā skrējienā, no kura reizēm vajag atpūsties. Nevari mainīt situāciju, maini attieksmi pret šo situāciju. Banāli līdz nelabumam. Bet tajā kaut kas ir. Varbūt atbilde?
Vai tagad man ir atbildes - par ko, kāpēc?! Nē, nav. Bija par ko. Kaut vai tikai, lai apstātos pie gājēju pārejas.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!