Lūzuma punkts
Pēdējie divi gadi manā dzīvē ir bijuši kā slāņaina torte, kuru liels mākslinieks cenšas pieslīpēt un uzlabot līdz pilnībai. Savas tortes pamatu es sāku būvēt jau sen. Tas bija tāds stabils biskvītiņš , kas sastāvēja no manas iepriekšējo gadu dzīves pieredzes, kam pa virsu tika uzziesta saldi ķepīga masa no visām emocijām, kas tika iegūtas, strādājot dāņu kompānijā. Cik tā bija saldi mānīga! Tad otra biskvīta kārta - aizvainojumi pēc atlaišanas no dāņu kompānijas. Pa virsu tika smērēta glazūra - es visiem esmu visu piedevusi, aizmirsusi un es visus mīlu! (Cik sāpīgi bija uzzināt, ka patiesībā es nevienam neesmu piedevusi un mani nemīl). Tad sekoja košas krēma rozītes, kas sastāvēja no visiem pēdējo divu gadu notikumiem. Kā du brīdi man šķita, ka pēdējā dzērvenīte tortes viducī bija mans diabēts - kā pēdējais piliens. Tomēr nē. Diabēts bija tikai otrais stāviņš, uz kura uzlikt to pēdējo akcentu - dzērvenīti. Kas notiek, kad uz kaut kā - nepareizi būvēta, neievērojot fizikas, kosmosa,