DZĪVE TUMSĀ. Robins

Kāds man ieteica rakstīt blogu par maniem abiem kaķiem, vai precīzāk, par Robinu. Tāpat kā šo ideju, domu par otru kaķi apdomāju ilgi. Viena iemesla dēļ - nevar zināt, kas no tā iznāks. Un te nu ir rezultāts. Sākšu ar stāstu, kas jau ir bijis publicēts žurnālā "Astes". Tiesa, nedaudz pārveidots, lai būtu vieglāk uztverams žurnāla mērķauditorijai. Kā rezultātā stāsts zaudēja savu jēgu. Tāpēc šeit atļaušos publicēt to tādu, kā redzu es. 

Tas nebija viegls lēmums – vēl viens kaķis. Zināju, ka tās būs jaunas rūpes, stress un pārdzīvojumi, bet tā īsti līdz galam to iztēloties nespēju.

Izvēle
Kādas patversmes mājas lapā ieraudzīju aklu kaķi. Viņa dīvainais skatiens mani uzrunāja. Pakonsultējusies ar speciālistiem, sapratu, ka nevaru ņemt pieaugušu kaķi. Mājās jau ir kaķis, ar nejauku raksturu. No šī brīža sāku meklēt kaķēnu.
Kāds no maniem draugiem Facebook bija padalījies ar ruda kaķēna bildēm. Kaķēns ar slimu actiņu. Pēc ilgas un rūpīgas apdomāšanās zvanīju pieteikties šim kaķa bērnam par cilvēku. Tomēr kaķēns jau bija prom. Man iedeva kādas sievietes tālruņa numuru, kura ir atvēlējusi telpas un savu brīvo laiku, lai parūpētos par kaķēniem, kas ir dzimuši uz ielas. Rūpējas par tiem, ārstē un piemeklē mājas. Man paskaidroja, ka pie viņas būšot ko izvēlēties. Jau atkal ilgi un rūpīgi pārdomājusi savu lēmumu, saņēmos drosmi un zvanīju sarunāt tikšanos.
Teikšu godīgi, kad ierados apskatīt kaķēnus, biju nedaudz vīlusies. Pa ceļam biju uzbūrusi domās ainu ar daudz pūkainiem radījumiem, kas visi man skries klāt un es nespēšu izlemt, kurš tad nu būs tas īstais. Tomēr neviens tā īsti man nepatika. Sajutos vainīga, ka tērēju cilvēka laiku un neesmu gatava kādu no mazajiem nest mājās. Biju izlēmusi, ka gribu rudu kaķēnu. Ieraudzījusi vienīgo rudo kaķa bērnu, saviebu degunu. Nav mans. Lielajā kaķēnu ņigu ņegā pamanīju kādu vientuļu kaķēnu. Un kā ir ar šo? Viņš ir akls, man paskaidroja. Pastiepu pretī viņam roku. Kaķēns šajā brīdī ieslēdza murrājamo, apostījis manu roku, sāka to laizīt. Tā bija zīme! Vēl kādu laiku sēdējām ar sievieti, lai izrunātu visus par un pret, kamēr klēpī man ierāpās kāds cits kaķēns. Arī murrājošs un uzrunājošs. Viņš skatījās man acīs, kā liels mīlnieks un murrājot centās pateikt: Ņem mani, nekļūdīsies!
Vienojāmies, ka došos mājās un pārdomāšu, kuru no diviem kaķēniem ņemt. Apsēdos autobusā un atbilde atnāca pati – mazais, aklais kaķēns.

Iepazīšanās
Pirmās trīs dienas bija visgrūtākās. Lielais kaķis nekad dzīvē nebija redzējis citu kaķi, tāpēc nepārtraukti pīkstošais mazais kaķēns bija kā svešķermenis viņa perfektajā kaķa pasaulē. Apzināti izvēlējos laiku, kad būšu mājās vairākas dienas pēc kārtas, lai varētu uzraudzīt mazo kaķēnu. Šo laiku atceros ar šausmām. Man bija paniskas bailes par katru kaķēna soli. Es kā gādīga māte skraidīju mazajam pakaļ un trīcēju par katru viņa soli - viņš taču ir akls!!! Svešā vietā! Tomēr visai ātri sapratu, ka manas bažas ir liekas.
Pirms kāda laika gulēju slimnīcā, vienā palātā ar aklu sievieti, kura tā arī nedēļas laikā neiemācījās pati aiziet desmit soļus līdz tualetei. Cilvēks spriež pēc sevis. Ja jau cilvēkam ir grūti aklimatizēties jaunā vietā, svešā situācijā, tad arī dzīvniekam būs tāpat. Varu tikai aptuveni iedomāties, kā jūtas akls cilvēks. Kā jūtas akls kaķēns, varu tikai minēt. Tāpēc biju tiešām pārsteigta, kad aklais kaķēns, uzreiz pēc iznākšanas no transportējamās kastes, devās aplūkot jauno vietu. Viņš neslēpās zem gultas, kā to dara pieauguši kaķi, ienākot svešā vietā. Viņš lēni un drosmīgi tipināja gar sienām, mēbelēm un ar priekšķepu aptaustīja vietas, par kurām nebija drošs un pārliecināts.

Robins.
Līdz pat šim brīdim, visai bieži saskaros ar tādu kā neizpratni no citiem – kāpēc izvēlējies slimu kaķi? Robins nav slims, viņš ir akls! Kādā brīdī māte daba bija izlēmusi, ka šai mazajai radībai acis nebūs nepieciešamas un tās īsi pēc atvēršanās palika neattīstījušās. Robins ar savām māsām pasaulē nāca cilvēka aprūpēts, tomēr viņa mammas dzīve uz ielas atstāja savas pēdas – aklumu. Lai arī pirmos trīs savas dzīves mēnešus Robins nodzīvoja kopā ar citiem izglābtiem kaķiem, viņš tā īsti neprata pats sevi apkopt, nemazgājās, neasināja nagus un nedarīja daudzas lietas, ko kaķim būtu savā labā jādara. Mamma Robinu, acīmredzot, bija atstūmusi. Kā rezultātā viņš tā arī nebija apguvis kaķu dzīvesskolas pamatus. Tai skaitā viņš neprata arī padzerties. Šobrīd no lielā kaķa viņš ir iemācījies ne tikai mazgāties, bet arī daudz dažādu blēņu. Tomēr ūdens mums joprojām ir liela problēma.

Ūdens.
Līdz pat šai dienai Robins tā kārtīgi padzerties neprot. Pirmkārt – ūdenim nav smaržas. To nav iespējams atrast pat tad, ja tas stāvēs blakus ēdamajam traukam. Turklāt, jebkurš normāls kaķis, starp ēdienu un ūdeni, vienmēr izvēlēsies ēdienu. Arī Robins. Jo vairāk ēd, jo vairāk gribas dzert.
Man mājās ir akvārijs. Katru reizi kā baroju zivis, vai mainu akvārijā ūdeni, Robins ir klāt kā saukts un sparīgi cenšas tajā iebāzt savas ķepas. Vispirms nospriedu, ka mazo uzrunā burbuļojošā skaņa, bet ar laiku sapratu, ka Robins akvārijā meklē ūdeni.
Dzīvoklī vairākās vietās esmu salikusi ūdens bļodas, jo lielajam kaķim veselības problēmu dēļ ir daudz jādzer. Ja arī Robins atrod šīs bļodas, tad tas drīzāk ir nejaušs atradums. Vai arī, skraidot tās vienkārši tiek izgāztas. Ūdens regulāri tiek izliets pa grīdu un sākas visai amizanta, bet kaitinoša spēle. Sitot ar ķepu pa izlieto ūdeni, rodas skaņa. Kad ūdens gana lielā daudzumā ir izlaistīts, mazais Robins ielec peļķē un kā jau mazs bērns, šļūc pa peļķi uz vēdera, lēkā ar visām četrām pa to un kājām slīdot, neveikli krītot, cilpo prom. Brīdī, kad es mēģinu izlieto ūdeni uzslaucīt, Robins atgriežas pie peļķes un jautri vārtīdamies pa netīro grīdu, manu centīgo darbu uztver kā rotaļu – uzlec uz grīdas lupatas un dauzoties vizinās uz tās, kamēr es ūdeni uzslauku.
Vēl bļodā var iemērkt ķepu un tad to laizīt. Ej nu sazini, vai šajā brīdī tiek mazgātas ķepas, vai arī malkots ūdens. Ja Robins tomēr ir padzēries, tad viņa mazajā bārdiņā būs liela ūdens pile. Acīmredzot, viņš neprot novērtēt, cik dziļi seja ir jāiemērc ūdenī, un, vai vispār tas ir jādara.

Reiz draudzenei sūdzējos par šo bēdu un jau nākamajā dienā viņa bija klāt ar ūdens trauku – strūklaku. Tajā ūdens tiek dzīts caur filtru un tas, esot nepārtrauktā kustībā, skaļi burbuļo. Šis aparāts mums palīdzēja atrisināt šo nopietno nedzeršanas problēmu. Lai gan problēma tika atrisināta, izlietā ūdens daudzums mājās nav mazinājies un vārtīšanās, šļūkāšana un lēkāšana pa ūdeni joprojām ir viena no iecienītākajām spēlēm.


Tualete.
Ja jau ir daudz jādzer, tad ir arī daudz mazo vajadzību. Sen atpakaļ biju izlasījusi, ka pirmo reizi atvedot mājās kaķi, viņam ir jāparāda, kur būs viņa tualete – kastīte. Pirms palaist Robinu dzīvokļa izpētīšanā, ieliku tualetes kastītē. Lai arī nekādu interesi viņš par to neizrādīja, pēc nelielas pastaigas pa dzīvokli, viņš pats nekļūdīgi atrada savu tualeti, lai tajā pasēdētu.
Lai nu ko, bet iet uz kastīti, dzīvojot kopā ar citiem kaķiem, Robins bija iemācījies un kopš pirmās dienas ļoti rūpīgi to lieto. Lai arī Robinam tika ierīkota atsevišķa tualete, lielā kaķa tualetes izrādījās daudz labākas.
Un šī ir mūsu otrā lielā problēma. Robins ir akls un neprot aizkārpīt savas darīšanas. Ja mazās darīšanas atnāk norakt lielais kaķis, tad lielās ir abu kaķu strīdus ābols. Kā zināms, kaķi, lai parādītu savu varenību, mēdz neaizrakt savas lielās darīšanas. Un lielais kaķis to tieši tā arī uztver. It sevišķi, ja tās ir atstātas viņa kastītē. Patiesībā, Robins vienkārši neredz to, ko vajadzētu norakt. Viņš cenšas, ļoti cenšas, bet tā ir tikai tāda intensīva sienu un grīdas kasīšana, nekas vairāk.
Vai nu vides maiņas ietekmē, vai kāda cita iemesla dēļ, bet pirmajās dienās Robinam sākās caureja. Un tā nu bija milzu problēma, kas kādā brīdī šķita neatrisināma. Iemesls gaužām vienkāršs. Izdarījis kastītē to, kas jādara, Robins, nevis rāpās ārā no kastes, bet kāpās atpakaļ, lai paostītu to, kas sanācis. Un, kā jau akls zvēriņš, neredzot savu mīksto čupiņu, Robins vienmēr iekāpa tajā.
Reiz, atnākusi mājās tā pavēlāk, iegāju virtuvē un sastingu. Manā priekšā stāvēja kakās izvārtījies kaķēns, jauki ņaudēja un gaidīja, kad viņu samīļošu. Bet es tik vien kā domāju – ar ko sākt – mazgāt kaķi vai tīrīt virtuvi, kur Robins tika atstāts, kamēr esmu prom. Kā jau ierasts, Robins bija izlaistījis ūdeni, kārtējo reizi iekāpis savā šķidrajā čupiņā, un nu pa visu virtuvi bija izsmērēts kaku un ūdens kokteilis – grīda, sienas, ledusskapis un pats Robins. Vienos naktī, pēc izberztās virtuves, vairs nebiju spējīga dusmoties.
Nezinu, kas notika, bet kādā brīdī Robins pārstāja kāpties atpakaļ un mūžam sašmucētā grīda ir palikusi kā joks, ko stāstīt draugiem.

Šķēršļu joslas, plaukti, mēbeles.
Kad atvedu Robinu mājās, mans dzīvoklis nebija iekārtots ērtākai akla kaķa dzīvei. Pēc pirmā nogāztā puķu podu, pārcēlu uz augstākiem plauktiem visu, ko gribējās pasargāt. Novācu jebkādus asus un viegli plīstošus priekšmetus. Nevar nodrošināties pret visu. Robins aug un jebkas, kas vēl pirms mēneša bija gana augstu, tagad vairs nav šķērslis. Ja var aizsniegt ar priekšķepām, tad tur var arī uzlēkt.
Neskatoties uz Robina neatlaidīgo vēlmi izpētīt visu, uzrāpties jebkur, mājās tomēr ir vietas, kuras Robins ir ielāgojis kā tabu – uz galda lekt nedrīkst. Nedrīkst gulēt lielā kaķa slēptuvēs. Un akvārijs. Robins zina, ka uz akvārija lekt nedrīkst, tomēr dienā vairākas reizes tiek izmēģināts – ja nu šoreiz drīkst. Viņš to visu neredz, bet ļoti labi zina, kur atrodas visas aizliegtās vietas.
Tas ir apbrīnojami, kā Robins spēj uzrāpties un norāpties no jebkura plaukta, krēsla, gultas vai galda. Kādu dienu ar interesi vēroju, kā Robins vairākas reizes iemēģināja ceļu līdz logam un uz palodzi. Tie bija pāris neatlaidīgi mēģinājumi un amats bija rokās. Robins ar ķepu iztausta vietu, kurp ir ieplānojis doties. Ja priekšā izstieptas ķepas attālumā ir tukšums, tātad ceļa nav. Ja paiet nedaudz sāņus, pamats zem ķepām ir atrasts.
Kad Robins dodas uz kādu konkrētu vietu, no malas tas izskatās tā, it kā viņš skaitītu soļus: divi soļi pa labi līdz plauktam, tad taburete, loga rāmis un no tā četri soļi līdz ūdens bļodai. Tomēr, lai nokļūtu atpakaļ uz grīdas, soļu skaitīšana vairs neder. Nokāpšana joprojām sagādā problēmas. Tāpēc pieliekot pie loga tabureti, cenšos atvieglot viņa kāpelējumus.
Vairākas reizes esmu palīdzējusi Robinam nokāpt gan no palodzes, gan krēsla, gan kaķu mājas. Tomēr katru reizi es saskaros ar pretestību. Mazais neuzticas manai palīdzībai. Viņš sāk spītīgi spirināties un ņaudēt. Tagad ļauju rīkoties pašam un vairs neiesaistos viņa mēģinājumos. Ja jau ir jānoķer kāds puns, tad ir jāķer.
Laikam nekad nepieradīšu pie tā, ka naktī man uz galvas uzlec Robins no tuvumā esošās kaķu mājas, jo vienīgais ceļš no plaukta ir ielekšana manā gultā. Par to var dusmoties, bet var pieņemt kā faktu – nu neredz viņš, kur gultā esmu es, kur brīva vieta. Tiesa, nejauša uzlekšana gultā gulošajam lielajam kaķim, allaž beidzas ar kašķi. Arī no tā mēs nevaram izvairīties..
Protams, ir svarīgi atcerēties, ka pastumta vai pārbīdīta mēbele, liek Robinam samulst. Tomēr jebkura ieskriešana sienā, krēsla kājā, vai galda malā, tiek uztverta ar vēsu prātu un, kas pats dīvainākais, šajā brīdī Robins to pārvērš par ilgu dauzīšanos un skraidīšanu. Viņš visai ātri apguva īsceļus, kas lieti noder, ja vajag paslēpties no lielā kaķa, lai pēc brīža uzlektu tam. Jebkura mēbele noder, lai aizmukt no manis brīdī, kad ir jāizmasē acu plakstiņi un jāiztīra acis.
Robina neatlaidība ir apbrīnas vērta, kas man ir beigusies ar sasistiem puķu podiem, salietiem dokumentiem, saplēstiem traukiem un izgāztiem plauktiem. Esmu spiesta rēķināties ar šādām lietām. Lai cik bieži es pārbīdītu mēbeles, pārkārtotu plauktus, vai galdu, nekas nespēj Robinu atturēt no savu mērķu sasniegšanas. Kaut vai aizvērtas durvis – tas Robinam vairs nav šķērslis. Tie ir tikai daži mirkļi, kad viss jaunais tiek apgūts, izpētīts un iesaistīts rotaļās. Viņš kā kārtīgs kaķis ir neatlaidīgs savas pasaules izpētē.

Rotaļas.
Kā jau mazam kaķēnam, arī Robinam patīk dauzīties un spēlēties. Ja pirmajās dienās spēlēm derēja tikai mantiņas, kas skan un grab, tad tagad spēlēm der jebkas, kur var uzlekt, ieķerties, padzenāt un pagrauzt, izvārtīties paša izlietajā ūdenī, nojaukt neskaitāmas reizes dienā savu kartona māju un cilvēkam klājot gultu lēkāt pakaļ segai. Visvairāk gribētos skrieties ar lielo kaķi, bet tam ir cits viedoklis par šo kaitinošo aktivitāti un trokšņošanu. Lielais kaķis ir Dievs! Lielā kaķa dusmīgi kustinātā aste ir labākā rotaļlieta. Ja lielais kaķis uzšauj pa ausi, tad var paskraidīt pakaļ cilvēkam, mēģināt uzskriet pa ledusskapja durvīm, vai kā maza striptīza dejotāja laist riņķus ap nagu asināmo stabu. Kamēr rakstu šo rakstu, Robins jau kārtējo reizi ir uzrāpies uz palodzes, lai nebēdnīgi zagtu lielā kaķa noslēpto ēdienu. Rotaļām nav robežu!

Dzīve skaņu un smaržu pasaulē.
Ir lietas, kuras jāņem vērā, lai Robins dzīvotu mierā un komfortā. Viņam nepatīk nezināmi trokšņi. Viņš ir pieradis pie ikviena trokšņa, kas dzīvo aiz sienām, kāpņu telpā, vai ir paša radīts. Tomēr jebkura neikdienišķa skaņa viņu sabiedēs. Tas nenozīmē, ka mēs dzīvojam absolūtā klusumā. Ir trokšņi, kas tiks ignorēti, bet ir skaņas, kas sabiedēs katru reizi, kad tās atskanēs.
Pirmajā reizē, kad ieslēdzu kafijas automātu, Robins panikā metās bēgt un ilgi meklēja slēptuvi. Tagad uz šo skaņu, viņš vairs nereaģē. Toties putekļu sūcējs tā arī ir palicis Robina lielākais bieds. Tas joprojām ir neredzams monstrs, kurš tukšumā tiek iekaustīts katru reizi, kad tiek ieslēgts – profilaksei, lai nesadomā tuvoties.
Ja pie mums atnāk ciemiņi, Robins vispirms paslēpjas. Bet jau pēc pāris minūtēm, apradis ar jaunajiem trokšņiem un balsīm, Robins izlīdīs no gultas apakšas un dosies draudzēties. Kad pirms kāda laika pie mums ieradās elektriķis, biju spiesta Robinu nēsāt uz rokām, lai elektriķis netraucēti varētu darīt savu darbu. Robins ir pozitīvisma iemiesojums, un katrs cilvēks ir viņa draugs.
Tikai ne sasmaržojies cilvēks. Ar smaržām Robinam ir īpašas attiecības. Reiz nopirku smiltis kaķu tualetei, kuras esmu pirkusi neskaitāmas reizes un kaut kā biju piemirsusi, ka tām ir visai specifisks aromāts. Iebēru tās kaķu tualetēs un Robinam sākās panika. Vārda tiešā nozīmē. Viņš paniski muka no tualetes, spiedās pie zemes un kategoriski atteicās iet kastītē. Vilku no miskastes vecās smiltis, jaucu kopā tās ar jaunajām smiltīm un biju spiesta staigāt pakaļ Robinam, lai nepalaistu garām svarīgo tualetes apmeklēšanas brīdi.
Un tā ir ar jebkuru spēcīgu, izteiktu smaržu. Mana smiltsērkšķu roku krēma smarža Robinu biedē joprojām.
Bez biedējošām smaržām ir arī daudz kaķim patīkamu smaržu. Viens no pārsteigumiem bija vitamīni. It kā jau kaķis visu uztver ar ožu un tātad arī vitamīnus būtu jāsaož. Sevišķi tāpēc, ka ražotājs, lai atvieglotu dzīvi kaķa saimniekam, tām pievieno visādas kaķiem tīkamas smaržas, tomēr dzīvē tas nenostrādā. It kā jau Robins sajūt šo smaržu, tomēr viedokļa par to, kas viņam tiek piedāvāts, nav. No vienas puses it kā gribas to, kas smaržo, bet no otras puses... Smaržas objektu atrast ir sarežģīti, jo smaržas ir pārāk daudz. Tā nu esmu spiesta palīdzēt viņam ar našķa, vai tabletes atrašanu un te nu atliek atcerēties, ka viss, ar ko cenšos palīdzēt, neder. Robina pasaule ir atšķirīga no tās, ko esmu iedomājusies es. Viņam pašam ir jāuzdauza savi puni, jāvelta laiks, lai saprastu, kas ir tas, ko viņš iekārojis, lai nākamajā reizē tas vairs nesagādātu problēmas. Kā jau teicu, Robins neuzticas manai palīdzībai. Ja viņš gribēs uzrāpties savā kaķu mājā, uzrāpsies bez manas palīdzības. Ja viņš gribēs pasēdēt pie atvērtā loga, pats vien atradīs ceļu un veidu, kā tur nokļūt. Atvērts logs ir Robina plašā, nezināmā pasaule. Viņš var stundām sēdēt pie atvērta loga un burtiski nolasīt visu, ko atnes vējš. Kādā šādā reizē, ieraugot kā Robins ielec mušu sietā, lai noķertu gar logu lidojošu mušu, vispirms bailēs sastingu, tad sāku aizdomāties, vai viņš tiešām neredz. Brīdī, kad tiek noķerta virtuvē ielidojusi muša, varu tikai brīnīties par šo fenomenu. Acu ārsts mums reiz teica: tās acis (Robina acis) ir vajadzīgas jums, viņš bez tām iztiek daudz labāk, kā jūs spējat iedomāties. Man, protams, ir ļoti skumji, ka viņš nekad neredzēs mani, vai lielo kaķi. Tomēr vērojot, kā Robins klusumā nekļūdīgi atrod lielo kaķi, lai kārtējo reizi viņu pakaitinātu, vai bez liekas minstināšanās atrod savu kastīti, ēdienu un savas rotaļlietas, saprotu, ka viņš jūtas absolūti normāls. Viņš savu pasauli uztver kā pašsaprotamu. Un, reizēs, kad Robins ar savu tukšo acu skatu, raugās uz mani, man paliek jokaini. Jo sajūta ir tāda, it kā viņš man redzētu cauri.
Robins nav slims! Robins ir tikai mazs, dzīvespriecīgs akls kaķēns. Un viņa pasaule tumsā nav sliktāka par mūsu – perfekto pasauli!

Nobeiguma vietā
Kopš šī raksta tapšanas ir pagājis krietns laiciņš. Daudz kas ir mainījies Robina dzīvē, lielā kaķa un arī manā dzīvē. Mēs ar lielo kaķi esam aizmirsuši par ilgāku pagulēšanu brīvdienu rītos, jo Robinam ir citi dienas plāni, un gribas dauzīties.
Burbuļojošais ūdens filtrs ir veiksmīgi salauzts un sagrauzts. Kā dēļ ir atgriezusies dzeršanas problēma. Robins nespēj noteikt, cik dziļš ir ūdens līmenis dzeramajā traukā, tāpēc tā kārtīgi padzerties nesanāk. Vieglāk ir izprasīt padzerties no špricītes vai ūdens krāna.
Esam uzzinājuši Robina akluma iemeslu. Gan lielais kaķis, gan pats Robins ir izcīnījušies ar nopietnām smagām slimībām. Kā rezultātā katra diena bez slimībām mums ir svētki.
Esmu sapratusi, ka Robins ir citādāks kaķis, kurš to ļoti labi apzinās un mazliet paspekulē ar to. Viņš atļaujas darīt to, ko lielais kaķis nekad nedarītu. Robins nesaprot vārdu Nedrīkst! Viņš drīkst visu! Tātad, nekas viņu nespēj atturēt no mērķu sasniegšanas. Pat lielā kaķa dusmas. Robinam ir dziļi vienaldzīga tāda lieta kā hierarhija. Ja gribas pakauties ar lielo kaķi, tad visērtāk to darīt ir uzlecot uz taburetes. Tiesa, lielais kaķis sen ir sapratis, ka Robins neredz un allaž paiet nost un noskatās, kā mazais vicinās ar savām kaķu dūrītēm. Reizēm tas nepalīdz un seko skaļš kautiņš, kurā Robins ņem virsroku, jo ir nekaunīgāks. Lai nu kā, lielais kaķis man ir piedevis Robina ienākšanu mūsu perfektajā mājas dzīvē, lai gan neliels aizvainojumiņš turpina tirdīt viņa kaķa prātu.

Nebaidieties, riskējiet un sniedziet mājas arī citādākiem zvēriņiem!!! Tas ir to vērts.





Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!

Par to, kāpēc?!