Iedomu/pārdomu pasaule
Es katru rītu mostos ar vienu un to pašu domu - ko man darīt rīt!? Ne jau rīt, bet Rīt. Es katru rītu vāru pienu kafijai, jo man tā patīk, leju to kafijā un domāju: vai tik nemēģināt kafijas putās uzzīmēt smaidošu sejiņu. Lai rīts priecīgāks. Es katru rītu, ēdot brokastis un izbaudot mieru pēc kaķu strīdiem, skatos bildītes Nacional Geography mājas lapā. Skatos un domāju: uzspļaut vienreiz visam un visiem, lai dotos to visu redzēt. Es katru rītu, malkojot atdzisušo kafiju, skatos profesionālu fotogrāfu bildes un sapņoju, kā gribētos jaunu fotoaparātu un iemācīties fotografēt. Es katru rītu skatos klusumā un domāju, cik ļoti gribas rakstīt....
Nē. Es negribu rakstīt. It sevišķi pēc kādas nesen dzirdētas frāzes: laikam tev, Olita, vajag dzīvē kaut ko sliktu, lai tu rakstītu!!! Tu raksti tik satriecošus stāstus, ja tev ir sūdīgi un viss ir slikti. Es sāku lasīt tavu Labrīt! un pēc pirmajiem teikumiem man kļuva garlaicīgi - es nesapratu, ko tu tur raksti. Par neko!
Un to saka cilvēks, kas mācījies filozofiju? Nē, es pilnīgi noteikti negribu rakstīt par to, kas patīk citiem. Ja kādam ir izvēle nelasīt, tad man paliek izvēle nerakstīt.
Es arī negribu fotografēt. Es katru dienu darbā laboju kāda izcila fotografēšanas talanta kļūdas un klausos, ka es no tā neko nejēdzot. Nē, es negribu darīt kaut ko, kas sanāk virspusēji.
Es arī negribu braukt skatīties pasauli no Nacionālās Ģeogrāfijas. Manas mājas ir šeit, pie maniem diviem kaķiem un astoņām zivīm. Es mīlu savas mājas. Man tikai retu reizi gribas izvēdināt prātu. Un es negribu zīmēt kafijas putās, ja tas nespēj uzlabot manu rītu.
Kā jau reiz teicu - nevietā pateikts vārds spēj nogalināt. Man ļoti ļoti ļoti gribas, lai mēs iemācītos padomāt pirms kaut ko sakam. Vai vienkārši reizēm paklusēt, lai nenogalinātu to mazo, smalko aizmetnīti par to, ko gribētos darīt Rīt.
Nē. Es negribu rakstīt. It sevišķi pēc kādas nesen dzirdētas frāzes: laikam tev, Olita, vajag dzīvē kaut ko sliktu, lai tu rakstītu!!! Tu raksti tik satriecošus stāstus, ja tev ir sūdīgi un viss ir slikti. Es sāku lasīt tavu Labrīt! un pēc pirmajiem teikumiem man kļuva garlaicīgi - es nesapratu, ko tu tur raksti. Par neko!
Un to saka cilvēks, kas mācījies filozofiju? Nē, es pilnīgi noteikti negribu rakstīt par to, kas patīk citiem. Ja kādam ir izvēle nelasīt, tad man paliek izvēle nerakstīt.
Es arī negribu fotografēt. Es katru dienu darbā laboju kāda izcila fotografēšanas talanta kļūdas un klausos, ka es no tā neko nejēdzot. Nē, es negribu darīt kaut ko, kas sanāk virspusēji.
Es arī negribu braukt skatīties pasauli no Nacionālās Ģeogrāfijas. Manas mājas ir šeit, pie maniem diviem kaķiem un astoņām zivīm. Es mīlu savas mājas. Man tikai retu reizi gribas izvēdināt prātu. Un es negribu zīmēt kafijas putās, ja tas nespēj uzlabot manu rītu.
Kā jau reiz teicu - nevietā pateikts vārds spēj nogalināt. Man ļoti ļoti ļoti gribas, lai mēs iemācītos padomāt pirms kaut ko sakam. Vai vienkārši reizēm paklusēt, lai nenogalinātu to mazo, smalko aizmetnīti par to, ko gribētos darīt Rīt.
Komentāri
Ierakstīt komentāru