Rudens

Ievada vietā

Mēģināšu aizsākt ciklu - rīta pārdomas. Kādu dienu, iespējams, tās būs tādas, kā šī rīta. Iespējams, kādu dienu pavisam žultainas, kā vakar. Bet, iespējams, laika trūkuma vai kāda cita iemesla dēļ, pārdomu nebūs vispār. Bet varbūt pusceļā pārdomāšu. To neviens nevar zināt.

Tad nu sākam..

Reiz gribēju rakstīt grāmatu ar nosaukumu "Neizstāstītās pasakas naktij". Pavisam nesen sapratu, ka esmu piedzīvojusi savu dzīves lielāko vilšanos - es neesmu un nebūšu rakstniece. Tāpēc arī šī konkrētā grāmata diezin vai kādreiz tiks uzrakstīta. Tas ir neizsakāmi sāpīgi piedzīvot to brīdi, kad saproti - tavam vienīgajam dzīves sapnim nebūs lemts dzīvot. Tā bija ļoti smaga diena. Gribējās kliegt, un, iespējams, es arī kliedzu. Kurš to vairs atceras. Lai nu kā, vēlēšanās rakstīt ir atgriezusies. Tikai šoreiz jaunā veidolā - pārdomas. Es gribētu katrai dienai veltīt kādu stāstu. Varbūt kādam patiks, bet patiesībā - galvenais, lai tas nedzīvo manā prātā. Tādas neizstāstītas rīta pasakas. Olita, kuru neviens nekad nav saticis. Pat es.

Šorīt pamodos no tā, ka lietus klauvē pa manu palodzi. Mazais kaķis murrā man pie auss un izmisīgi zelē manu segu. Kā jau katru rītu, kad saproti, ka šis nav tavs laiks, lai celtos un ietu, arī tagad neļauju mosties no miega valstības un izmisīgi pretojos atvērt acis. Tomēr segas zelēšana ir tik kaitinoša un es modinu sevi, lai atkal mazajam kaķim laupītu domas par mammas siltumu un silto pienu. 
Atveru acis un pirmais, kas nāk prātā - vakar izlasītā pēdējā ziņa, ka no šodienas strauji mainīsies gaisa temperatūra. Es to negribu. Es gribu apturēt lietu, aukstumu un pelēko krāsu ierašanos. Manā dzīvē ir pārāk daudz pelēku krāsu. Pārāk daudz aukstuma un neizsakāmi daudz lietus. Tomēr rudens ir atnācis. Sēž aiz mana loga un iesmej par manām skumjām.

Vakar Facebook izlasīju kādu jauku sentenci: ziema kā vienmēr kavējās, pavasaris arī. Vasara vispār kaut kur apmaldījās, bet rudens kā jau allaž ir punktuāls. 

Tā nu tas ir. Mana dzimšanas diena ir divas dienas pirms kalendārā rudens iestāšanās. Cik vien sevi atceros, nekad nav bijis tā, ka savā dzimšanas dienā es ar sajūsmu joprojām baudītu vasaru. Nekad. Jo rudens nekad nekavējas. Tas atnāk tik skaudri un jau labu laiku iepriekš brīdina par savu ierašanos. Manam rudenim ir divas pazīmes. Pirmā - dzestrums, kas jau augusta sākumā kaitinoši rītos saldē kāju pēdas, bet vakaros aptinas kā auksta sega ap pleciem un kopā ar tevi iesēžas dīvānā pie televizora un dzesē tavu vakaru tēju. Vēl gribas vakaros tējas vietā apēst pēdējo saldējumu, bet rudens dzestrums tā vietā liek uzvārīt tēju. Aizveru logu un vāru tēju.
Kādu laiku atpakaļ pirmo reizi dzīvē devos ārpus Latvijas pie savas radinieces uz Vāciju. Viņa ar vīru dzīvoja kalnu ciematā, netālu no armijas bāzes. Tā bija karsta vasara. Pat pārāk karsta. Izkāpu no lidmašīnas un ar pieri ieskrēju dienas svelmes uzkarsētajā gaisā. Lai gan bija viens naktī. Pa dienu ēnā bija 37 grādi, un, likās, ka tā būtu jābūt arī naktīs. Tomēr siltās naktis tā arī nesanāca izbaudīt. Katru vakaru devāmies pastaigā ar suni un katru vakaru es skatījos kā no blakus kalnu virsotnes strauji tuvojas rudens. Tur, kalnos, bija trīs jaukas lietas - svaigais gaiss aiz atvērtā loga, mēmais lauku klusums un vācu iznīcinātāji, kas vairākas reizes dienā skaļi un nomācoši atgādināja par civilizācijas esamību. Tie, kā traki suņi izskrēja cauri rudzu laukam, izjauca ierasto lietu kārtību un vēl ilgi pēc to aizjoņošanas gaisā jautās neliels haoss, kas žigli žigli centās atgūt savu iztraucēto mieru. Un tad logs bija jāaizver. Aukstums uzmācīgi līda istabā, sēdēja uz katras mēbeles un lika lūkoties pēc vēl vienas segas. Tik ļoti gribējās izbaudīt to klusumu. Spītīgi turēju logu atvērtu, klausījos kā naktī gar manu logu nesteidzoties aizsoļo zirģelis un tad klusums. Arī zirga pakavu klabēšana iederējās klusumā. Gluži kā suņa riešanas blakus mājā. Tāpat kā logu slēģu aizvēršana blakus mājā un gaismas izslēgšana krogā pretējā ielas pusē. Tikai no rīta, pārsalusi un ietinusies divās segās, secināju, ka bez klusuma naktī ir kūsājusi dzīvē. Krogā uz nakts mājām ir apmetusies kāda motociklistu kompānija un naktī zibens ir iespēris kādas mājas skurstenī.
Tā bija tāda lēna un nesteidzīga vieta, kur rudens ierašanās bija lieka. Rudens tur neiederējās. Drīzāk ziema. Bet tas ir cits stāsts.

Otra pazīme - kartupeļu smarža. Vasaras viducī, kad atnes mājās jaunos kartupeļus, tiem ir tāda īpatnēja vasaras smarža. Tie liek atcerēties, kā bērnībā ar tanti devāmies uz kartupeļu lauku, lai ar nelielu satraukumu rušinātos pa kartupeļu vagu, lai atrastu pirmos mazos kartupelēnus, kurus bija pat nedaudz žēl mest zupas katlā. Kad tie paaugas, tie iegūst apveidu, izmēru un citu smaržu - rudens smaržu. Tā smaržo uzarts lauks un kartupeļu talka. Tā smaržo mans rudens - nedaudz pēc slapjas zemes, auksta gaisa un iekaltušām lapām. Kad dodos kaut kur ārpus pilsētas un redzu uzarta lauka vidū cilvēkus ar gaisā saslietiem dibeniem, mani pārņem izmisums un skumjas. Skatos kā cilvēki lasa kartupeļus, dedzina vecos lakstus un pēdējā vasaras saulīte silda gaisā saslietos dibenus, es raudu. Vienmēr raudu. Tas nozīmē, ka ir atnācis rudens. Ar savām pelēkajām krāsām, lietu un savu neatkārtojamo smaržu. Lai gan man patīk šis rudens smaržu kokteilis, es nespēju to izbaudīt. Tas viss ir kā ļauns vēstnesis, ka tuvojas laika posms, kas atnesīs tumsu. Kad gribēsies ieritināties segās un skatoties vienīgajā krāsu pleķī - zilajās debesīs - domāt par vasaru. 

Man nepatīk rudens. Man patīk vasara, kurai nav savas smaržas. Vasarai ir tikai krāsas, kuru nav rudenim. Un man to pietrūkst daudz vairāk, kā rudens smaržu. 

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!

Par to, kāpēc?!