Pilsēta mostas
Es esmu pūce. Tomēr tā nu ir sanācis, ka man daudz labāk patīk rīti. Agri rīti. Ļoti agri rīti. Man patīk mosties kopā ar pilsētu. Tajā ir sava burvība. Tas ir mirklis, kad gribas aizvērt acis un izbaudīt mirkli. Izjust to ar katru dvēseles stīgu. Ļaut tam iemājot tavās sajūtās, riņķot pa vēnām un apmesties kaut kur smadzeņu šūnās, lai nekad nekad no turienes neizzustu. Tāds ir tas rīta nesteidzīgais mirklis.
Reiz, ar draudzeni bijām nolēmušas paceļot pa Anglijas dienvidu krastu. Satikāmies Bristolē un no tās katru rītu devāmies ceļā. Lai pagūtu izbraukāt visas ieplānotās vietas, cēlāmies agri. Brokastis pasniedza septiņos no rīta, un īsi pēc brokastīm devāmies ceļā. Vairs neatceros, tas bija kanāls vai upe, bet mūsu viesnīciņa atradās šī ūdens vienā pusē, bet otrā pusē bija tāda kā maza pilsēta ar krogiem, bāriem un nelieliem klubiņiem. Tur katru vakaru kūsāja skaļa dzīve, ar bagātīgu mūzikas kokteili, jautrību un mirdzošām gaismām. Tikai kāda milzīga kaija mūsu kanāla pusē, kas katru vakaru vērās trokšņainajā pasaulē, izskatījās kā sirreāls tēls no citas pasaules. Visādi citādi tas viss te iederējās un vakarā, kad otra puse klusēja, pat kaija bija tikai kaija uz tilta reliņiem.
Toties no rīta te bija cita pasaule. Kaija bija devusies savās putnu gaitās, skaļā pasaule kanāla otrā pusē bija devusies pie miera, bet tikmēr pilsēta uzsāka savas dienas gaitas. Būtībā tā vēl gulēja. Pie debess pēc nakts miera modās saule, lēni iesildot dzestros rītus. Kaut kur tālumā dzīvoja okeāns un ar ik rīta vēsumu neļāva aizmirst par savu klātbūtni, bet tikmēr cilvēki vārīja kafiju un steigā rosījās jaunai dzīvei.
Mēs katru rītu steidzāmies cauri visai pilsētai uz autoostu. Mēs steidzāmies un rīta sajūtas gāja mums secen. Tomēr bija kāds īpašs rīts. Šķiet tā bija sestdiena. Deviņos vērās vaļā muzejs, kas atradās netālu no mūsu viesnīcas un mēs lēnā solī, baudot rīta klusumu, cauri nelielai laivu piestātnei, devāmies uz to. Bija auksts, lai gan saule jau sildīja piestātni ar pilnu jaudu. Par spīti tam, mēs bijām gaužām lēnas. Mēs izlodājām piestātni, taisījām smieklīgus fotouzņēmumus un ar saviem smiekliem pieskandinājām mazās ostiņas klusumu. Tikai kāds vīrs uz tuvējās mājas balkona malkoja savu rīta kafiju un noskatījās mūsu rīta izklaidē.
Muzejs vēl bija ciet. Mēs paņēmām kafiju, apsēdāmies kanāla malā un ļāvāmies klusumam. Saulē bija kļuvis tik silts, ka gribējās pievērt acis, baudīt smalko vējiņu no okeāna puses un gulēt. Šis bija brīdis, kad gribējās iesaukties: ak, mirkli, jel apstājies!!! Balkona vīrs joprojām sēdēja ar savu rīta kafiju. Uz kāda cita balkona, tikko izlīdis no migas, staipījās kāds cits cilvēks. Uz blakus balkona iznāca sieviete un nesteidzoties sāka apčubināt savas balkona puķes. Kanāla malā pa savu laivu rosījās tās īpašnieks, kafejnīcas iekšpusē oficiante žvadzināja karotes un tikai mēs ar balkona vīru to visu klusībā vērojām.
Es joprojām, aizverot acis, spēju atcerēties tā rīta neaizmirstamo burvību. Sauli, klusumu un pilsētu, kurai šodien nekur nav jāsteidzas un tātad nav nekādas vajadzības mosties.
Šādu burvīgu rīta mirkļu ir bijis bieži. Tomēr tiem allaž ir pietrūcis tās Bristoles sajūtas, kad pilsēta vēl guļ un gulēs vēl ilgi. Kad vienīgais cilvēks esi tu pats un ir tikai nojauta, ka vēl kaut kur kāds cits cilvēks dzer savu ik rīta kafiju un ķer īso rīta nesteidzīgo burvību.
Kādu laiku man darbs sākās astoņos no rīta. Darbā es ierados otrā, vai trešā. Man patika tas, kā ofiss vēl guļ. Tu dzirdi katru putekli, kas pamostas kopā ar gaismas ieslēgšanu, vai loga atvēršanu. Tev zem kājām čīkst vecu dēļu grīda, kuru tu kādā brīdī pārstāj dzirdēt, jo vairs neesi vienīgais cilvēks telpā. Un tad tas pazūd. Tu pat nepamani kā pazūd rīta klusums. Tas klusiņām atvadās un neviena nemanīts dodas prom. Gribas to satvert, turēt aiz neredzamās rokas un baudīt. Tomēr laikam ir savs ritējums, savas maiņas un tu ar savām vēlmēm neietilpsti laika plānos. Tev atliek ķert tos retos brīžus, kad sešos no rīta skrien uz pirmo vilcienu, lai nenokavētu lidmašīnu, un kaut kur, guļošās pilsētas klusumā, tev aiz muguras atskan: Good morning, ladies!!!
Arī jums visiem: LABRĪT!!!
Reiz, ar draudzeni bijām nolēmušas paceļot pa Anglijas dienvidu krastu. Satikāmies Bristolē un no tās katru rītu devāmies ceļā. Lai pagūtu izbraukāt visas ieplānotās vietas, cēlāmies agri. Brokastis pasniedza septiņos no rīta, un īsi pēc brokastīm devāmies ceļā. Vairs neatceros, tas bija kanāls vai upe, bet mūsu viesnīciņa atradās šī ūdens vienā pusē, bet otrā pusē bija tāda kā maza pilsēta ar krogiem, bāriem un nelieliem klubiņiem. Tur katru vakaru kūsāja skaļa dzīve, ar bagātīgu mūzikas kokteili, jautrību un mirdzošām gaismām. Tikai kāda milzīga kaija mūsu kanāla pusē, kas katru vakaru vērās trokšņainajā pasaulē, izskatījās kā sirreāls tēls no citas pasaules. Visādi citādi tas viss te iederējās un vakarā, kad otra puse klusēja, pat kaija bija tikai kaija uz tilta reliņiem.
Toties no rīta te bija cita pasaule. Kaija bija devusies savās putnu gaitās, skaļā pasaule kanāla otrā pusē bija devusies pie miera, bet tikmēr pilsēta uzsāka savas dienas gaitas. Būtībā tā vēl gulēja. Pie debess pēc nakts miera modās saule, lēni iesildot dzestros rītus. Kaut kur tālumā dzīvoja okeāns un ar ik rīta vēsumu neļāva aizmirst par savu klātbūtni, bet tikmēr cilvēki vārīja kafiju un steigā rosījās jaunai dzīvei.
Mēs katru rītu steidzāmies cauri visai pilsētai uz autoostu. Mēs steidzāmies un rīta sajūtas gāja mums secen. Tomēr bija kāds īpašs rīts. Šķiet tā bija sestdiena. Deviņos vērās vaļā muzejs, kas atradās netālu no mūsu viesnīcas un mēs lēnā solī, baudot rīta klusumu, cauri nelielai laivu piestātnei, devāmies uz to. Bija auksts, lai gan saule jau sildīja piestātni ar pilnu jaudu. Par spīti tam, mēs bijām gaužām lēnas. Mēs izlodājām piestātni, taisījām smieklīgus fotouzņēmumus un ar saviem smiekliem pieskandinājām mazās ostiņas klusumu. Tikai kāds vīrs uz tuvējās mājas balkona malkoja savu rīta kafiju un noskatījās mūsu rīta izklaidē.
Muzejs vēl bija ciet. Mēs paņēmām kafiju, apsēdāmies kanāla malā un ļāvāmies klusumam. Saulē bija kļuvis tik silts, ka gribējās pievērt acis, baudīt smalko vējiņu no okeāna puses un gulēt. Šis bija brīdis, kad gribējās iesaukties: ak, mirkli, jel apstājies!!! Balkona vīrs joprojām sēdēja ar savu rīta kafiju. Uz kāda cita balkona, tikko izlīdis no migas, staipījās kāds cits cilvēks. Uz blakus balkona iznāca sieviete un nesteidzoties sāka apčubināt savas balkona puķes. Kanāla malā pa savu laivu rosījās tās īpašnieks, kafejnīcas iekšpusē oficiante žvadzināja karotes un tikai mēs ar balkona vīru to visu klusībā vērojām.
Es joprojām, aizverot acis, spēju atcerēties tā rīta neaizmirstamo burvību. Sauli, klusumu un pilsētu, kurai šodien nekur nav jāsteidzas un tātad nav nekādas vajadzības mosties.
Šādu burvīgu rīta mirkļu ir bijis bieži. Tomēr tiem allaž ir pietrūcis tās Bristoles sajūtas, kad pilsēta vēl guļ un gulēs vēl ilgi. Kad vienīgais cilvēks esi tu pats un ir tikai nojauta, ka vēl kaut kur kāds cits cilvēks dzer savu ik rīta kafiju un ķer īso rīta nesteidzīgo burvību.
Kādu laiku man darbs sākās astoņos no rīta. Darbā es ierados otrā, vai trešā. Man patika tas, kā ofiss vēl guļ. Tu dzirdi katru putekli, kas pamostas kopā ar gaismas ieslēgšanu, vai loga atvēršanu. Tev zem kājām čīkst vecu dēļu grīda, kuru tu kādā brīdī pārstāj dzirdēt, jo vairs neesi vienīgais cilvēks telpā. Un tad tas pazūd. Tu pat nepamani kā pazūd rīta klusums. Tas klusiņām atvadās un neviena nemanīts dodas prom. Gribas to satvert, turēt aiz neredzamās rokas un baudīt. Tomēr laikam ir savs ritējums, savas maiņas un tu ar savām vēlmēm neietilpsti laika plānos. Tev atliek ķert tos retos brīžus, kad sešos no rīta skrien uz pirmo vilcienu, lai nenokavētu lidmašīnu, un kaut kur, guļošās pilsētas klusumā, tev aiz muguras atskan: Good morning, ladies!!!
Arī jums visiem: LABRĪT!!!
Komentāri
Ierakstīt komentāru