Nakts vēju simfonija

Kādu laiciņu atpakaļ, gluži kā šonakt, sēžot pie loga, klausoties nakts vēja simfoniju, uzrakstīju tam veltījumu. Lai tās nakts veltījums arī paliek gaidot dienu, kad tas, atradis vietu kādas nepabeigtas grāmatas rindās, laimīgi sagaida savu lasītāju. Jo šai naktij ir cits skanējums. Mazliet auksts, steidzīgs un ar savu stāstu.

Es esmu nakts cilvēks. Tāpat kā rītam ir savs nesteidzīgs solis, vakaram un naktij ir tāds nedaudz tramīgs un pēdējā transporta steidzīgais skrējiens. Tumsai piemīt tāds mānīgs aizsegs. Lai ko cilvēks tumsas aizsegā darītu: steigtos mājās, vestu suni nakts pastaigā, vai tikai dotos izvēdināt galvu, tas vienalga slēpsies aiz iedomas, ka ir neredzams. Viens un nepamanīts. Tomēr tumsā allaž kāds vēro. Kaut vai pati tumsa. Tā ieslēdz savu aizdomu plīvuru un liek atskatīties pie katra sīkā troksnīša. Pārsvarā tā ir tikai nakts vēju simfonija, kas dzīvo savu dzīvi un tāpat kā cilvēks, steidzas pabeigt dienā iesākto.
Tumsai ir savu skaņu spēle. Tā seko saviem nakts noteikumiem un katra nots cenšas neiztraucēt kādas cits nots slavas mirkli. Kamēr dienā skaņas dzīvo viena uz otras, un, lai kā gribētos, tu nekad nedzirdēsi dienas skaņu orķestra instrumentus. Tie skan kā viens liels kopkoris, kas noskaņo stīgas un balsis pirms lielā uznāciena. Tie gatavojas, gatavojas, tomēr nekad nesāk savu uzvedumu. Naktij un tumsai nav steigas. Tai ir tikai viens uzdevums - spēlēt. Kādam tā ir šūpuļdziesma, kādam modinātājs, bet kādam tā ir nakts vēju simfonija. Tā spēlē savas vijoles un liek gaidīt to īso mirkli, kad viss apstāsies. Kad laiks pulkstenī ievelk elpu. Tajā brīdī, kad nakts simfonijā tiek pāršķirtas notis, es apstājos. Es cenšos sajust to īso mirkli, kad esi tik mazs kaut kā liela priekšā. Tajā ir tāds enerģijas lādiņš... Tas gaida, kad nu beidzot nošu lapa nokritīs uz priekšā dusošās nots lapas, lai ar pilnu krūti varētu dzīvot tālāk. Tajā brīdī tu beidzot sadzirdi savas domas. Tās mēdz nobiedēt ar savu skaļo soli un dusmīgajām balsīm. Un ir tik svarīgi tam nepieķerties. Jo tu gaidi to īso mirkli, kas dzīvo tikai nakts aizsegā. Kad skaitot zvaigznes, tu ieklausies vējā, dzirdi lapu čaboņu, suņa žāvas un garām skrienošu mašīnu. Un tad tas ir. Ielas krustojumos iedegas sarkanā gaisma, apstājas vējš, sirseņi ievelk elpu un diriģents gaida. Un tu gaidi.
Pilsētā tas ir retums. Pat ilgāk aizkavējoties darbā un steidzoties uz pēdējo autobusu, tu vari noķert to īso, īso mirklīti, kad visa plašā pasaule ir kaut kā varena gaidās. Diemžēl tas brīdis ir tik īss, ka visai bieži par tā esamību aizmirstas, vai gribas doties prom no pilsētas, lai atbrīvotu prātu no tā visa, kas grauž. Ārpus pilsētas ir cita dzīve un tu tur nekad nesaklausīsi to, kā apstājas pulkstenis. Tur laiks vienkārši stāv un kādā brīdī tas kļūst pārāk smags un nomācošs. Tāpēc pēc garas dienas es naktī palieku nomodā, tumsā atveru logu un gaidot savu enerģijas lādiņu, klausos nakts vēju simfoniju.

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!

Par to, kāpēc?!