Mazliet žultainu pārdomu
Esmu izraudājusi visas acis, cenšoties izdzīvot savā jaunajā dzīvē - paldies dāņu uzņēmējiem, mūsu valdībai un vienkārši skaudīgiem cilvēkiem. Pati esmu kļuvusi riebīga, noslēgusies sevī un, iespējams, skaudīga. Ne jau aiz laba prāta un brīvas izvēles. Dzīve piespieda. Ilgu laiku centos saglabāt kaut nelielu daļu pozitīvisma, bet nupat esmu atmetusi jebkādu vēlmi būt laba un iecietīga. Kāpēc?
Man tiešām gribas zināt, kurš ir tas idiots... ups... piedodiet - gudrais, kurš izdomāja, ka ir iespējams izdzīvot ar 360 (no nākamā gada 370) eiro. Man matemātiskajās zinātnēs allaž ir bijusi apaļa nulle un man ir grūti atšķirt 360 no 630, tomēr pat es esmu iemācījusies veikt nelielus aprēķinus, kas pierāda, ka 360 eiro ir tikai sīka tējas nauda. Kādu laiku mana darba alga bija precīzi 364 eiro. Tad nu rēķinam: 50 eiro katru mēnesi aiziet Nilam, piedodiet, sabiedriskajam transportam. +/- 100 eiro, atkarībā no sezonas - komunālie maksājumi, elektrības rēķini, mobilā tālruņa rēķini, gāze... Paliek 214 eiro. Šogad gribas (vajadzētu) nopirkt zandales ziemai, jo zābakus par 100 eiro atļauties nevaru. Zāles ap 20 eiro. Tad gribas paslienāties gar ēdienu, tualetes papīru nopirkt un kaķim kaut ko bļodā iebērt. Par laimi man nav bērnu, kuri iet skolā un arī grib zandales ziemai. Tad kā ar 214 eiro man to visu realizēt? Nav atbildes?! Tad neprasiet man, kāpēc esmu īgna, nesmaidu un nevienam nezvanu!!! Nav par ko smaidīt!
Man, protams, ir prieks par tiem desmit eiro pie minimālās algas.... mmmmm. Ko gan tādu īpašu nopirkt par tiem desmit eiro? Nu ja, piemetīs pie elektrības rēķina, komunālajiem maksājumiem... vai noskatīs glaunākas zandales ziemai. Lai arī vasarā var uzvilkt. Nelaime viena - esmu pašnodarbinātā. Un katrs minimālās algas pieaugums man nozīmē lielākus nodokļus un mazākus ienākumus. Kas manā gadījumā nozīmēs, ka zandales aizies gar degunu.
Tā nav mana brīva izvēle kļūt par pašnodarbināto un papildināt valsts budžetu, kamēr pati sēžu un graužu barankas. Tā ir mana darba devēja izvēle - šādi maksāt algu. Lai gan tā arī nav darba devēja gluži brīva izvēle. Tā ir valsts izvēle - uzlikt saviem nodokļu maksātājiem grūti pavelkamu nodokļu slogu. Un nevajag man stāstīt, ka Dānijā, vai vēl nezin kur, ir vēl lielāki nodokļi. Ja kāds to vēl nezina, tad mēs nedzīvojam nedz Dānijā, nedz tur - nezin kur. Un mums nav to algu un sociālo garantiju, kādas ir tur - nezin kur. Turklāt, tā pati Dānija ir smuki iemācījusies visai bieži šeit nemaksāt nodokļus, un mūsu valstij šie nesamaksātie nodokļi ir dziļi vienaldzīgi. Viņiem ir svarīgāk, lai es samaksāju savu pusotru tūkstoti, nevis dāņu uzņēmējs divsimt tūkstošus. Tāpēc nelieciet man smaidīt, kad vienīgais, ko vēlos, ir paēst normālas pusdienas.
Nesen dzirdēju kādu stāstu par dzīvnieku patversmi, uz kuru cilvēks devās pēc kaķēna, bet kaķēna vietā saņēma atbildi: ai, šitais vakar nomira, šitais drīz nomirs, bet tas vēl pāris dienas padzīvos. Ja kāds izdzīvos, tad iedosim.
Mana valsts man liek būt īgnai kucei un tieši tāpēc es varu atļauties pateikt - ja kādreiz teicu, ka tajā brīdī, kad Nils noasfaltēs ielu pie manas mājas, tad apdomāšu iespēju balsot par viņu. Tad nu tagad es varu apgalvot, pat, ja šo ielu noasfaltēs un ziemā tīrīs gājēju celiņu, nevis velojoslu, NEBALSOŠU!!! Es maksāju nodokli, kas nonāk pilsētas kasē un kamēr šis nodoklis tiks tērēts, atvainojiet, caur dibenu, turpināšu būt kuce un nekaunēties par to. Jo es šajā valstī jūtos, kā tas kaķēns no patversmes - o, šitais ēst gribētājs JAU nomira, tas nomirs rīt, nu bet šitais laikam vēl padzīvos. Ek, būs jāizdomā kāds jauns nodoklis, lai arī šis noliktu karoti. Izdzīvo stiprākais. Es negribu smaidīt valstī, kurā esmu tikai kāda eksperiments. Es negribu pārtikt tikai no idejas un patriotisma. Gribu darba līgumu un algu, kura man ļauj nopirkt ziemai zābakus, nevis zandales. Gribu nodokļus, kurus varu samaksāt, nevis vilkt. Jā, un kādreiz gribētos lepoties ar šo valsti un smaidīt!!!!
Man tiešām gribas zināt, kurš ir tas idiots... ups... piedodiet - gudrais, kurš izdomāja, ka ir iespējams izdzīvot ar 360 (no nākamā gada 370) eiro. Man matemātiskajās zinātnēs allaž ir bijusi apaļa nulle un man ir grūti atšķirt 360 no 630, tomēr pat es esmu iemācījusies veikt nelielus aprēķinus, kas pierāda, ka 360 eiro ir tikai sīka tējas nauda. Kādu laiku mana darba alga bija precīzi 364 eiro. Tad nu rēķinam: 50 eiro katru mēnesi aiziet Nilam, piedodiet, sabiedriskajam transportam. +/- 100 eiro, atkarībā no sezonas - komunālie maksājumi, elektrības rēķini, mobilā tālruņa rēķini, gāze... Paliek 214 eiro. Šogad gribas (vajadzētu) nopirkt zandales ziemai, jo zābakus par 100 eiro atļauties nevaru. Zāles ap 20 eiro. Tad gribas paslienāties gar ēdienu, tualetes papīru nopirkt un kaķim kaut ko bļodā iebērt. Par laimi man nav bērnu, kuri iet skolā un arī grib zandales ziemai. Tad kā ar 214 eiro man to visu realizēt? Nav atbildes?! Tad neprasiet man, kāpēc esmu īgna, nesmaidu un nevienam nezvanu!!! Nav par ko smaidīt!
Man, protams, ir prieks par tiem desmit eiro pie minimālās algas.... mmmmm. Ko gan tādu īpašu nopirkt par tiem desmit eiro? Nu ja, piemetīs pie elektrības rēķina, komunālajiem maksājumiem... vai noskatīs glaunākas zandales ziemai. Lai arī vasarā var uzvilkt. Nelaime viena - esmu pašnodarbinātā. Un katrs minimālās algas pieaugums man nozīmē lielākus nodokļus un mazākus ienākumus. Kas manā gadījumā nozīmēs, ka zandales aizies gar degunu.
Tā nav mana brīva izvēle kļūt par pašnodarbināto un papildināt valsts budžetu, kamēr pati sēžu un graužu barankas. Tā ir mana darba devēja izvēle - šādi maksāt algu. Lai gan tā arī nav darba devēja gluži brīva izvēle. Tā ir valsts izvēle - uzlikt saviem nodokļu maksātājiem grūti pavelkamu nodokļu slogu. Un nevajag man stāstīt, ka Dānijā, vai vēl nezin kur, ir vēl lielāki nodokļi. Ja kāds to vēl nezina, tad mēs nedzīvojam nedz Dānijā, nedz tur - nezin kur. Un mums nav to algu un sociālo garantiju, kādas ir tur - nezin kur. Turklāt, tā pati Dānija ir smuki iemācījusies visai bieži šeit nemaksāt nodokļus, un mūsu valstij šie nesamaksātie nodokļi ir dziļi vienaldzīgi. Viņiem ir svarīgāk, lai es samaksāju savu pusotru tūkstoti, nevis dāņu uzņēmējs divsimt tūkstošus. Tāpēc nelieciet man smaidīt, kad vienīgais, ko vēlos, ir paēst normālas pusdienas.
Nesen dzirdēju kādu stāstu par dzīvnieku patversmi, uz kuru cilvēks devās pēc kaķēna, bet kaķēna vietā saņēma atbildi: ai, šitais vakar nomira, šitais drīz nomirs, bet tas vēl pāris dienas padzīvos. Ja kāds izdzīvos, tad iedosim.
Mana valsts man liek būt īgnai kucei un tieši tāpēc es varu atļauties pateikt - ja kādreiz teicu, ka tajā brīdī, kad Nils noasfaltēs ielu pie manas mājas, tad apdomāšu iespēju balsot par viņu. Tad nu tagad es varu apgalvot, pat, ja šo ielu noasfaltēs un ziemā tīrīs gājēju celiņu, nevis velojoslu, NEBALSOŠU!!! Es maksāju nodokli, kas nonāk pilsētas kasē un kamēr šis nodoklis tiks tērēts, atvainojiet, caur dibenu, turpināšu būt kuce un nekaunēties par to. Jo es šajā valstī jūtos, kā tas kaķēns no patversmes - o, šitais ēst gribētājs JAU nomira, tas nomirs rīt, nu bet šitais laikam vēl padzīvos. Ek, būs jāizdomā kāds jauns nodoklis, lai arī šis noliktu karoti. Izdzīvo stiprākais. Es negribu smaidīt valstī, kurā esmu tikai kāda eksperiments. Es negribu pārtikt tikai no idejas un patriotisma. Gribu darba līgumu un algu, kura man ļauj nopirkt ziemai zābakus, nevis zandales. Gribu nodokļus, kurus varu samaksāt, nevis vilkt. Jā, un kādreiz gribētos lepoties ar šo valsti un smaidīt!!!!
Komentāri
Ierakstīt komentāru