Oda sabiedriskajam transportam

Pēc vairākkārtējiem draugu lūgumiem, nolēmu publicēt vienu ierakstu.

Kopš zināma laika es vairs neesmu sabiedriskā transporta fane. Paldies Nilam, joprojām! Jau kopš janvāra nu nekādi nespēju izlemt, kur tā lietderīgāk iztērēt trešdaļu savu, jau tā niecīgo, ienākumu. Un, skat, lielisks padoms no Nila - vai tik katru mēnesi neieguldīt 50 eiro sabiedriskajā transportā. Domāts, darīts. Citējot kādu žurnāla ierakstu: šad tad, ļoti reti, aiz neko darīt, uz centru ir jātiek. Domāts, darīts!
Vēl kādu laiku atpakaļ pārsvarā lietoju tramvajus. Jo mana maršruta tramvajs garantēja ātru nokļūšanu no punkta A uz punktu B. Turkāt tajā braucošais kontingents visai bieži garantēti solīja dažāda veida izklaides - sākot ar pievemtu mēteļa kapuci un beidzot ar bomzi, kas apčurā citus pasažierus. Forši nav, bet par salīdzinoši lēto brauciena maksu, uz to varēja pievērt acis. Divdesmit minūtes sakostu zobu un stresa, un visas šī transportlīdzekļa "priekšrocības" beidzās. Tad nu kādu laiku atpakaļ kādam ienāca prātā šo maršrutu uzlabot. Laikam jau tomēr kāds radinieks dzīvo šajā pusē, ja vēl piemet cauru gadu uzkopto veloceliņu.... Bet, lai nu paliek veloceliņš. Ziemā vismaz ir pārvietošanās josla. Tad nu kopš maršruta uzlabošanas, neskaitāmu luksoforu uzlikšanas (kad biju šoferītis, bija tīri ok), tramvajs ir kļuvis krietni lēnāks. Tāpēc esmu izvēlējusies lietot autobusu. Komforta maz, izklaides... nu tā, šad tad, ļoti reti, toties ātri un bez lieka stresa. Tomēr šad tad, ļoti reti, ne aiz gara laika, esmu spiesta izmantot tramvaju. Lai arī par komfortu ir padomāts, neskatoties uz daiļrunīgajām sociālajām reklāmām par kārtību sabiedriskajā transportā, izklaižu joprojām netrūkst. Arī šodien.
Biju tikko aktivizējusi savu e-talonu, iekārtojusies brīvajā sēdvietā. Biļetes cena ir gana augsta, lai sēdvietas būtu pieejamas. Nu vismaz man gribētos, lai tā būtu. Starp citu, esmu visai bieži novērojusi situāciju, kad mazā trolejbusiņā, ar tā jau retajām sēdvietām, vienīgās brīvās ir aizņēmis bariņš kontrolieru. Jā, jā, jā! Stāsts būs par kontrolieriem.
Tad nu esmu apsēdusies, ievilkusi elpu, lai sagatavotu sevi garajam braucienam, kad pa tramvaju sāk skraidīt dusmīgs vīriņš un tā visai asi un uzstājīgi sāk izkliegt kontrolieru standartfrāzi: biļetes, lūdzu! Man šķiet, ka šajā vietā to lūdzu var arī nelietot, ja esi iepīcis un ne pārāk pieklājīgs, tad kaut kādu oficiālu etiķeti ievērot arī laikam vairs nav svarīgi. Uzšņāciens paliek uzšņāciens arī ar visu lūdzu. Bet ne par to ir stāsts. Kontrolieris ir nostājies pie kāda jaunieša, kas apkrāvies ar dažādām somām, sāk meklēt savu etalonu. Jaunietis ik pa brīdim atvainojas, ka nevar tik ātri atrast savu zilo plastikāta gabaliņu. Kontrolieris sāk palikt tāds nepacietīgs. Beidzot jaunietis ir atradis savu etalonu un pasniedz to kontrolierim. Kontrolieris, pārbaudījis etalonu, nopietnā balsī paziņo, ka talons nav aktīvs. Puisis, izvalba acis, kā nav aktīvs? Pēdējo reizi tas ir lietots pulksten...(neatceros laiku, bet ne braukšanas brīdis), seko kontroliera atbilde. Es tikko vispār iekāpu, jūs taču redzējāt. Te nu kontrolieris ar etalonu rokās, straujā tempā aizskrien uz tramvaja aizmuguri. Jaunietis tik vien kā pagūst nokliegt: bet man taču etalons visiem transportiem!!! Sapratis, ka viņam ir jārīkojas, jaunietis pamet savas somas un skrien pakaļ kontrolierim. Pakaļ neskrēju, tāpēc nezinu, kas notika aizmugurē, tomēr pēc pāris pieturām jaunietis, smaidīgs, ar gaisā paceltu etalonu, atgriežas savā vietā.
Kontrolieris, tāds normāls ūpis, kam sejā rakstīts, ka ir no tiem cilvēkiem, kam nepastāv noteikumu interpretācija, vai atkāpes no vispārpieņemtām likuma normām. Tāds taisnvirziena ūpis, kas ar savas un vienīgās taisnības pārliecību, diktē citiem savu (starp citu, arī interpretāciju) viedokli par likumu. Nekad neesmu sapratusi, kāpēc Rīgas Satiksmei nepastāv tāda varbūtība, kā izņēmumi. Meloju, ir. Šie izņēmumi ir bomži, dzērāji un citi uz ielas dzīvojošie un sabiedriskajā transportā gulošie dzīves pabērni. Kāpēc viņiem pieklājīgi palūdz izkāpt no transporta līdzekļa? Savukārt, cilvēks, kas nav paguvis aktivizēt etalonu, vai iegādāties pie transporta līdzekļa vadītāja, vai vienkārši tīri cilvēcīgi ir piemirsis to izdarīt, tiek padarīts par ļaunprātīgu likumpārkāpēju? Dzīvē visādi gadās un situācijas ir dažādas. Kāpēc es, kas knapi velk galus kopā, esmu spiesta vispirms atlicināt naudu biļetei, un tikai tad domāt par to, ko rīt ēst un vai vispār ēst, esmu kontrolieru skatījumā krāpniece un ļaunprātīga bezbiļetniece? Kāpēc tas urla, kas iekāpj tramvajā ar pārdauzītu mūli, sadzēries kā cūka, smird pa gabalu, apsēžas un sačurājas, ir kontrolieru skatījumā labāks par mani? Kāpēc viņam vienkārši liek izkāpt, bet cilvēkam, kurš nav piefiksējis, ka viņa laika etalonam pirms pusstundas ir beidzies derīgums, liek samaksāt 30 eiro sodu, lai gan viņa etalonā jau ir jauna mēnešbiļete? Kāpēc šajā gadījumā nevar izdarīt atkāpi no likuma un ļaut viņam šo etalonu aktivizēt? Ar ko viņš ir sliktāks par to urlu? Jo IR nopircis etalonu?
Šādu salīdzinājumu ir ļoti daudz. Tie nav tādi viena gadījuma secinājumi. Kaut vai jaunietis, kas nav paguvis somā atrast etalonu. Jā, protams, ir arī tādi, kas apzināti neaktivizē savu etalonu. Tāpat, kā ir kontrolieri, kuri pieprot šos izņēmumus. Bet kāpēc visi ir jāliek vienā maisiņā?

Tad nu kontrolieris/ūpis skraidīja par salonu, meklējot savus upurus. Kādā pieturā iekāpa viegli iedzēris, aizpampis vīrietis. Skatījos un gaidīju, vai šis pasažieris tiks izsēdināts, ja viņam nebūs etalona. Ek, bija gan biļete. Es tiešām jutos nopelnījusi ūpja šovu.

Kādā brīdī ūpim pievienojās apsargs! Tāds zaļš gurķis, kuram uzticēt kaut ko apsargāt nebūtu prāta darbs. Bet pa muti sadot kādam tumšā vārtrūmē... Kas pamudina šādu cilvēku doties uz Rīgas Satiksmi un kļūt par apsargu tramvajā? Manā uztverē ir divi varianti. Pirmais - viņš bija no tiem, kas skolā bija pieticīgi un allaž staigāja ar pēdas nospiedumu uz dibena, vai otrais - tieši viņš bija tas, kurš atstāja citiem uz dibena pēdas nospiedumu. Apsarga amats ir tāda izteiksmīga vieta, kurā vari būt svarīgs - izmest no tramvaja kādu bezbiļetnieku!
Apsargs, nevis apsēdās, bet apstājās pie vienīgās brīvās sēdvietas un iestutēja savu pakaļu sēdvietas tukšumā, lai gan bija iekāpusi kāda vecāka kundze, kas arī nebija paguvusi aktivizēt savu brīnumbiļeti, bet ūpis jau bija klāt un dusmīgi gaidīja kundzes etalonu. Un, tad ūpis ar apsargu pa abiem atrada kādu puisi, kuru jau atkal aizveda uz tramvaja aizmuguri. Ūpis pa priekšu, apsargs no muguras. Izskatījās, ka viņi uz nošaušanu veda pasaules meklētāko cilvēku. Apsargs salika rokas aiz muguras un tā glīti ar elkoņiem grūstīdams visus pasažierus, pavadīja tikko aizturēto puisi. Spriežot pēc jaunieša-upura pietvīkušās sejas, arī viņam bija tikai kāds misēklis ar etalonu. Manā uztverē, misēklis. Bet, es jau neesmu kontrolieris.
Kad kārtējais pasažieris tika aizvest uz tramvaja aizmuguri, sāku domāt, kas tad tur īsti ir? Liels bija mans pārsteigums, kad kopā ar ūpi un superapsargu no tramvaja izkāpa gados vecāka kundze, kas mācēja smaidīt. Beidzot sapratu, kāpēc sākumā aizturētais puisis tika attaisnots. Ir tomēr arī normāli kontrolieri.

Es neesmu bijusi daudz un dažādās valstīs. Man ir grūti spriest par citu valstu kontrolieriem. Tomēr kādu ne pārāk ilgu laiku sanāca paceļot pa Angliju. Atceros, reiz ar draudzenēm nolēmām ieekonomēt uz vilciena biļeti. Bija jābrauc tikai viena pietura, biļetes cena par šo īso braucienu bija visnotaļ dārga. Turklāt nāca vilciens un uz nākamo būtu jāgaida diezgan ilgi. Noskatījām kurā vagonā ir biļešu kontrolieris un skrējām uz vistālāko vagonu. Kāds bija mūsu pārsteigums, kad īsi pirms izkāpšanas pie mums pienāca tas pats kontrolieris un palūdza biļetes. Protams, mums tādu nebija. Nav divu domu, ka kontrolieris ļoti labi saprata, ka gribējām izvizināties bez maksas, tomēr viņš laipni un viltīgi paskaidroja: meitenes, redzēju, ka jūs skrējāt uz vilcienu. Laikam jau nepaguvāt nopirkt biļetes. Smaidījām pretī un pazemīgi piekritām. Gala rezultātā mēs par biļetēm samaksājām dubultu cenu, nekā būtu maksājušas, pērkot tās kasē. Neviens mūs neapsaukāja, nemeta ārā no braucoša vilciena un nelasīja moralizējošu lekciju. Te ir ko pamācīties. Nedomāju, ka jebkurā citā pasaules valstī ir tik neiecietīgi sabiedriskā transporta kontrolieri, kādi ir šeit. Katram kādreiz var gadīties situācija, kad apzināti vai neapzināti neesi to biļeti aktivizējis. Tomēr nekas nedod tiesības otru cilvēku pazemot par to, ka esi rīkojies nepareizi. Apzināti, vai neapzināti. Mēs visi esam cilvēki un tāpat kā jebkurš transportā braucošais bomzis, esam pelnījuši mazliet iecietību no VISU kontrolieru un apsargu puses.
Es tiešām ceru, ka kādreiz Rīgas Satiksmē kontrolieriem un apsargiem sāks mācīt elementāras uzvedības un pieklājības normas. Es ceru, ka kādreiz arī Rīgas Satiksmē parādīsies izpratne par izņēmumiem un atkāpēm no normām. Katrs gadījums ir individuāls un ne jau katrs Rīgas iedzīvotājs no rīta mostas ar domu - piekrāpt Rīgas Satiksmi!!!

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!

Par to, kāpēc?!