Mans diabēts

Par diabētu, saskaņu un attieksmi.

Par manu diabētu. Diabēts visiem, ar to slimojošajiem, ir viens, tomēr katram tas ir savs un citādāks.

Jāsaka, ka šis nebūs stāsts - oda kaut kam - sliktam garastāvoklim, pozitīvo skrējienam, slimībai vai melnajai joslai. Šis nebūs zinātnisks/medicīnisks ziņojums par diabētu. Gribas domāt, ka šis varētu būt stāsts par to, kā dzīvot saskaņā ar sevi. Kā es mācījos dzīvot saskaņā ar sevi. Un to neviens man vairs nevar atņemt, neviens vairs mani nepārliecinās, ka lūk, viņam bija stāsts. Katram mums ir tāds stāsts. Jo katram ir sava izpratne par to, kas ir saskaņa. Ne jau politiska partija, kas iedomājas, ka dzīvo saskaņā ar sevi, citiem un rīkojas saskaņā ar likumiem. Ne jau mistisks spēks, kas mūs virza un palīdz dzīvot, saprast, ieraudzīt. Tas viss ir pupu mizas, kad esi iemācījies dzīvot šeit un tagad. Kad esi iemācījies ieraudzīt un ļauties tam, ko tik ilgi esi ignorējis. Tas viss ir nesvarīgs, kad vakarā, pēc gandarījumā pavadītas dienas, labsajūtā esi iekritis savā migā, samīļojis savu suni, kaķi, bērnu, vīru. Nevienam pasaules radītam satraukumam nav nozīmes, brīdī, kad esi sapratis, kas tu esi un kāpēc tu esi. Šajā stāstā dīvainākais ir tas, ka līdz saskaņai man palīdzēja nonākt, nevis pēdējos divos gados pārdzīvotais, bet slimība. Man diagnosticētā slimība palīdzēja ieraudzīt disharmoniju, kas dzīvoja manās domās un organismā. Nekas cits, kā diabēts.

Lai arī man diabēts ir tikai pusgadu, esmu paguvusi diezgan bieži sastapt cilvēkus, kuri uzzinājuši par manu slimību, garlaikoti secina: ā, tev (tikai) diabēts. Arī es, kā kāds ārsts slimnīcā, varu pateikt vienu: es ļoti gribētu teikt, ka šī ir slimība, no kuras nemirst. Diemžēl mirst. Atgriežoties mājās, es atkal metos iekšā interneta dziļumos, lai burtiski apēstu visu par un ap diabētu. Te nu jāpiekrīt ārstam - jā, mirstības procents šai slimībai ir gana augsts, ņemot vērā to, ka tā ir slimība, kuras gaitu pats vari kontrolēt. Esmu paguvusi sastapt daudzus diabētiķus ar visnotaļ vieglu šīs slimības formu. Tomēr neviens no šiem cilvēkiem nav pasargāts no smagākas slimības attīstības. Neviens nav pasargāts no tā, ka tieši tavs diabēts vienā brīdī lēnām sāks graut organismu, kurā pats dzīvo. Ir divas iespējas - kaut kur, kaut kad, kādā tev nezināmā situācijā visas tavas rūpes par sevi un savu organismu var izrādīties veltīgas un diabēts sāks dzīvot savu dzīvi. Tomēr, no manis sastaptajiem diabētiķiem, tikai vienam cilvēkam bija šāda slimības attīstība. Lielai daļai cilvēku ar vieglu diabēta formu, ieslēdzas tāda kā pārgalvība. Es nespēju iedomāties, kas tieši tas ir - slinkums, nolaidība, vienaldzība..., tomēr cilvēks apzināti vai neapzināti, man grūti par tos spriest, izvēlas nedomāt par savu diabētu. Toties diabēts nesnauž. Tas dzīvo klusu, mānīgu dzīvi, lai vienā dienā sāktu savu uzvaras gājienu pretī organisma sagraušanai. Un diabētam tas sanāk visnotaļ labi.

Viena no slimībām, kas man tika diagnosticēta kopā ar diabētu, ir klīniska depresija. Lai arī pie šīs diagnozes esmu tikusi salīdzinoši nesen, tomēr tā man ir bijusi vienmēr. Kā cilvēku, kas sirgst ar klīnisko depresiju, arī mani visai bieži ir apmeklējušas domas par pašnāvībām. Dzīves grūtākajos brīžos, šī slimība allaž ņēma virsroku pār manu prātu un es, lasot ziņas, vai uzzinot par kāda cilvēka nāvi, biju gatava iemainīt savu dzīvi pret aizgājušā cilvēka dzīvi. Precīzāk slimību. Es biju gatava jebkurai diagnozei, kas sola nāvi. Un, es ļoti skaidri apzinājos, ka es neārstēšos, lai kas tas būtu - vēzis, hepatīts vai vēl kāda smaga, neārstējama slimība. Tomēr, dienā, kad piedzīvoju savu pirmo lēkmi, kuras nākamais stāvoklis var būt koma, biju pārsteigta par to, ar kādu enerģiju es metos cīnīties par savu dzīvību. Es negribu teikt, ka pēc tā es nesaprotu cilvēkus, kuri necīnās. Katram mums ir savs iemesls tādai, vai citai rīcībai. Mēs nevaram ielīst otra cilvēka prātā, domās, dvēselē. Un tieši tāpēc es gribu pastāstīt par diabētu. Savu diabētu. Kaut vai tikai tāpēc, lai mēs nespriestu par otra cilvēka rīcību, salīdzinot ar sevi un savu rīcību. Kaut vai tāpēc, lai kaut nedaudz saprastu, ar ko katru dienu dzīvo cilvēks, kam ir diagnosticēts diabēts.

Nav tāda jēdziena tikai diabēts. Pirms spriest par šo slimību, par sliktu nenāktu noskaidrot: kura tipa diabēts - pirmais vai otrais? Neatkarīgi no atbildes - jebkurš no diabēta tipiem ir smaga un nopietna slimība. Es neesmu ārsts un nevarēšu sniegt pareizu medicīnisku skaidrojumu. Arī man, pirmajā reizē šī slimība tika skaidrota maksimāli vienkārši, bez sarežģītiem nosaukumiem un zinātniskiem terminiem. Tāpēc arī es mēģināšu skaidrot šo slimību tā, kā to saprotu es.
Pirmais, ko iemācījos - pie otrā tipa diabēta aizkuņģa dziedzera beta šūnas (piedodiet, bet šo vārdu salikumu es jums nemācēšu izskaidrot) vēl ražo organismam nepieciešamo insulīnu, tiesa, nepietiekamās devās, vai arī organisms vienkārši nespēj to efektīvi izmantot. Pie pirmā tipa diabēta aizkuņģa dziedzera beta šūnas ir bojātas un tās nespēj saražot tik nepieciešamo insulīnu un organismā nav insulīna rezervju. Ar otrā tipa diabētu cilvēks lieto zāles, vai insulīna injekcijas. Atkarībā no tā, vai insulīna rezerves organismā ir pārāk mazas, vai arī insulīna iedarbība ir traucēta. Pie pirmā tipa diabēta tiek nozīmēta insulīna terapija, lai glikoze, kas tiek uzņemta ar ēdienu, nonāktu cilvēka audos. Vienkāršāk izsakoties - aizkuņģa dziedzeris ir pasta nodaļa, kurā tiek sagatavoti pastnieki. Insulīns ir tas pastnieks, kas saņem paciņu, ko nogādāt cilvēka audos - enerģijai. Ir pastnieks, ir paciņa un saņēmējs ir laimīgs un apmierināts. Nav pastnieka, nav paciņas - cilvēks paliek īgns, kašķīgs un neapmierināts.
Cilvēka organisms vispār ir tāds smalks un kaprīzs pulksteņa mehānisms, kas prasa regulāru tehnisku apkopi, aprūpi un sapratni. Tagad ir moderni teikt - dzīvot saskaņā ar sevi. Saskaņas ar sevi nebūs, ja nebūs saskaņas ar organismu. Daudzus gadus atpakaļ man visai nelielā laika posmā sākās veselības problēmas, kas man lika izjust spēcīgu diskomfortu un es biju spiesta meklēt speciālista palīdzību. Lai gan vizīte pie ārsta izklausījās, kā tāda neliela kaprīze no manas puses, tomēr ārsts rūpīgi uzklausīja manu čīkstēšanu un pēc ilgiem izmeklējumiem atklāja, ka man ir, to laiku jaunatklājums - helikobaktērija, kas tika pamodināta ar jaunievedumu pārtikas jomā - jogurta dzēriens ar baktērijām. Kā man ārsts stāstīja: šī baktērija dzīvo katra cilvēka organismā. Snaudošā režīmā. Pārmērīgi lietojot baktērijas saturošus produktus, jūs radāt pozitīvu vidi ne vien labajām baktērijām, bet arī sliktajām. Lai atgūtu sava organisma normālu funkcionēšanu, biju spiesta ievērot speciālu diētu. Atceros, toreiz sašutusi ārstam prasīju: kā tad, lai es zinu, ko man drīkst ēst un, ko nē. Ārsts pateica ļoti viedus vārdus: iemācieties ieklausīties savā organismā! Tas nav sarežģīti. Kopš tiem laikiem esmu atradusi veidu, kā saprast sava organisma vēlmes. Un sliktās pašsajūtas. Ja vien mēs visi būtu ārsti un zinātu, ka jebkuras izmaiņas mūsu smalkā mehānisma darbībā, sāk lēni un uzstājīgi ziņot, ka kaut kas nav pareizi. Elementārs piemērs. Jau iepriekš minētais ārsts, izrakstot man nosūtījumus uz izmeklējumiem, jautāja: vai jums ir sūdzības par vairogdziedzeri? Bieži salstat? Paraustīju plecus un tā arī pajautāju: kas tas vairogdziedzeris ir? Ārsts pasmējās: ja jau nezināt, tad jau sūdzību nav. Šos vārdus es atcerējos pēc vairākiem gadiem, kad man tika diagnosticēta vairogdziedzera neārstējama saslimšana, kuras viena no komplikācijām ir tieši salšana. Saslimšana, kas agrāk vai vēlāk, bet sāk ietekmēt endokrīnās sistēmas darbību. Tajā skaitā arī aizkuņģa dziedzera darbību. Otrs piemērs, kas apliecina, ka mūsu organisms pats labi zina, ko viņam vajag un, ko nevajag. Kopš bērnības es neēdu sīpolus. Nu neņem pretī mans organisms šo dabas brīnumu.  Tam pašam ārstam stāstīju par savām sīpolu nedienām un jau atkal viņš zināja teikt viedus vārdus: tas nozīmē, ka sīpolā ir kaut kas tāds, kas jūsu organismam nav nepieciešams. Vēl vairāk - jūsu organismā, tas kaut kas, ir pārāk daudz, lai uzņemtu to vēl vairāk. Tikai nesen es uzzināju, kas ir šis - kaut kas. Cukurs!!! Tik vien, kā jāieklausās savā organismā. Es nevaru apgalvot, ka vienmēr esmu klausījusies sava organisma kaprīzēs, vēlmēs, kliedzienos. Gluži otrādi. Liekot roku uz sirds, varu droši apgalvot, ka esmu visai apzināti indējusi savu organismu. Un, pensijā aizgājušais aizkuņģa dziedzeris, uz procentiem piecdesmit, ir manas pašas roku darbs. Varbūt tieši tāpēc, es tagad cīnos un aizstāvu to, ko vēl neesmu paguvusi noindēt.

Es zinu gana daudz cilvēkus ar otrā tipa diabētu. Zinu kādu meiteni ar pirmā tipa diabētu. Mani draugi man ir stāstījuši par cilvēkiem ar pirmā tipa diabētu, kurus pazīst paši. Tiesa, otrā tipa diabēts ir vairāk izplatīta slimība. To parasti diagnosticē dzīves laikā un tās riska grupā pārsvarā ir cilvēki pēc četrdesmit gadu vecuma. Tomēr slimnīcā sastapu arī gados jaunus cilvēkus, kuriem bija tikko diagnosticēts otrā tipa diabēts. Pirmā tipa diabēts tiek diagnosticēts salīdzinoši reti, pārsvarā bērniem un jauniešiem. Es esmu veiksmīgi trāpījusi tajā mazākajā procentā. Kas nozīmē, ka mans diabēts ir sarežģītāks, ja tā var teikt.
Abos gadījumos slimībai ir nepieciešama regulāra paškontrole - pareizs, regulārs uzturs, cukura kontrole, zāles vai insulīns. Protams, ja negribas to visu darīt, vienmēr paliek izvēle dzīvot tā, kā ir dzīvots līdz diabētam. Šajā gadījumā ir jārēķinās ar to, ka kādā brīdī diabēts uzsāks savu kaujas gājienu, sekos sarežģījumi un organisms pārstās cīnīties ar šo slimību.
Ar mani palātā gulēja kāda akla sieviete. Ļoti gudrs cilvēks. Cilvēks, kas kādā brīdī izvēlējās dzīvot savu iepriekšējo dzīvi, bez insulīna. Tagad viņa gulēja slimnīcā, gaidīja savu vietu pansionātā un katru dienu lūdza Dievu, lai atbrīvo no ciešanām. Viņa katru rītu man jautāja: kāds šodien laiks? Vai saule spīd? Arī tāda var būt cilvēka izvēle - dzīvot, kā dzīvo un kādā dienā censties atcerēties, kā izskatās saule.
Vēl manā palātā gulēja kāda sieviete ar otrā tipa diabētu. Viņa katru dienu mērīja cukuru, cītīgi pierakstīja visu, ko apēdusi un izpildīja ārstu norādes. Sportoja, dzīvoja aktīvu dzīves veidu. Tomēr no zālēm viņai bija atteikusi viena niere. Viņa gaidīja, kad ārsti nozīmēs dialīzi. Mājās viņa devās tā arī nesagaidījusi savu dialīzi. Arī tāds ir diabēts. Tu vari darīt visu, ko liek ārsti, bet tava slimība dzīvo savu dzīvi. Ar šo sievieti mēs joprojām uzturam kontaktus. Jo brīdī, kad ir sasodīti slikti un ir situācija, kad nezini kā pareizi rīkoties, vislabāk tevi sapratīs cilvēks, kuram ir tāda pati sāpe, kā tavējā.
Vēl var izvēlēties kādas mūsu palātas biedrenes ceļu - ēst, kad gribas un ko gribas. Insulīnu injicēt, kad atceras. Cukuru, šķiet, viņa mērīja tikai tad, kad mēs to visas darījām. Nekad nemainīja adatas. Viņa gulēja visu laiku gultā un tikai vakaros, kopā ar vīru, devās uz vietējo veikalu pēc kārtējā šņabīša. Viņai sāpēja kājas, viņas redze strauji tuvojās aklumam un viņas ķermeni klāja nedzīstošas ekzēmas. Arī tāda ir izvēle un diabēts.
Palātas biedrenes man visai bieži jautāja: kāpēc tu izvēlējies insulīnu? Man neviens neko nejautāja. Naktī, kad mani ieveda nodaļā, ietrieca divu veidu zirga devu insulīna un nozīmēja insulīna terapiju. Viss. Es iepriekš nebiju mājās iepazinusies ar šīs slimības ārstēšanu. Es pat nezināja savu diabēta tipu. Man bija tik slikti, ka biju laimīga par jebko, kas atvieglotu manas ciešanas. Naktī, pusstundu nosēdējusi palātā, gaidot kādu, kas atnāks un mēģinās uzlabot manu stāvokli, sāku pie sevis spriest: ko es te daru? Ir piektdienas vakars. Man ir neaprakstāmi slikti, jūtos nomākta un nogurusi, tomēr neskatoties uz to visu, es daudz labāk varētu gulēt mājās, sevišķi, ja netiek sniegta nekāda palīdzība. Beidzot es palīdu zem segas, kad atnāca māsiņa un pasauca uz zāļu istabu. Tajā brīdī kaut kā neienāca prātā padiskutēt par insulīna terapijas lietderību. Vēlāk arī atnāca simpātiskais dakteris un vienīgais, kas mani tajā brīdī satrauca - divas smalkmaizītes manā somā. Tā arī viņam teicu, ka neesmu visu dienu ēdusi, vai drīkst apēst sviestmaizi, nu vismaz vienu smalkmaizīti. Ļoti gribas ēst, ļoti. Dakteris laipni pasmaidīja un solīja apskatīt analīzes - vai es vispār drīkstu ēst. Vēlāk atnāca atkal māsiņa un vēlīgi man paskaidroja: sviestmaizi apēdiet, bet tās smalkmaizītes... tās gan nē. Ar jūsu cukuru... pilnīgi noteikti par smalkmaizītēm ir jāaizmirst.
Man šķiet, ka slimnīcā nedz ārstus, nedz medmāsas nekas jau vairs nespēj pārsteigt. Tomēr, pirmdienā, pētot manas analīzes, ārstējošā ārste domīgi grozīja galvu un pie sevis bubināja: tas nav saprotams - kas darbina jūsu organismu. Ierastajā ārstu melnajā humorā man stāstīja nedēļas nogales joku: kad jūs ieveda slimnīcā, ar acetonu no jūsu ķermeņa šķidrumiem varēja nagu laku noņemt. Dienā, kad mani izrakstīja no slimnīcas, kāda ārste nāca jautāt atļauju, vai neiebildīšu, ja studenti ienāks mani apskatīt. Vēl pāris dienas atpakaļ, izmeklēšanas laikā, acu ārsta kabinetā, daktere ieraudzījusi manas acis, priecīgi iesaucās: ahā, jums ir šāda autoimūna saslimšana! Vai ir? Drīkst studenti papētīs jūsu acis? Ja kāds no viņiem kļūs par labu acu ārstu, lai tik pēta.
Atgriežoties pie smalkā mehānisma, kurš pats prot paziņot par savām problēmām - cik vien sevi atceros, cilvēki, sevišķi vīrieši, ir sajūsminājušies par manām acīm: ak, kādas tev lielas, skaistas, izteiksmīgas acis! Izrādās, ka lielās acis ir viena no pazīmēm, kas liecina par autoimūnu saslimšanu, nevis dabas dots brīnums. Ja vien mēs visi būtu ārsti. Mēs bez gudrām grāmatām zinātu, ka lielas acis ir kādas slimības galvenais simptoms. Ja vien mēs zinātu, ka nesamērīgi daudz patērēts ūdens nav vis organisma skalošana, bet gan pirmais diabēta simptoms. Mēs zinātu, ka brīdī, kad urīns sāk smakot pēc acetona, pie vainas nav remonts kaimiņu dzīvoklī, bet diabēts. Laikā, kad urīns vai cilvēka elpa, sāk smakot pēc acetona, cilvēka organismam katastrofāli trūkst glikozes, jo nav pastnieka insulīna, kas to nogādātu audos. Ja pastnieks insulīns nespēj apgādāt audus ar glikozi, kura bezrūpīgi vizinās asinīs, organisms histēriski sāk kliegt pēc cukura. Atsaucoties organisma histērijai, aknas cenšas palīdzēt savam rumpim, lai saražotu trūkstošo cukuru. Kā rezultātā no taukaudiem uz aknām pastiprināti sāk pārvietoties tauki. Bet glikozes vietā, aknas, dedzinot taukskābes, sāk ražot ketonvielas (acetonu).
Bariņš samulsušu studentiņu, pētot mani, prasīja: jūs ēdāt daudz saldumus? Nē, man negaršo saldumi. Tad, kā jūs zinājāt, ka jums ir diabēts? Nezināju, tikai aizdomas.
Kādu laiku atpakaļ veterinārārstam bija radušās aizdomas, ka manam kaķim ir diabēts, jo tas pārmērīgi lielā daudzumā dzēra ūdeni. Jau toreiz izlasīju par diabētu visu iespējamo informāciju un, nonākot pie aizdomām par sevi un diabētu, dienā, kad piefiksēju, ka neierastā ātrumā izbeidzas mājās dzeramais ūdens, vispirms sāku aprēķināt izdzerto šķidruma daudzumu. Es nekad neesmu bijusi liela ūdens dzērāja, tieši tāpēc mazliet iemulsu pie iegūtā skaitļa: 4-5 litri dienā. Vairākkārt ievadījusi interneta meklētājā šo izdzertā ūdens daudzumu, man ik reizi tika piedāvāta viena iespējamā problēma - diabēts. Salikusi patērētā ūdens daudzumu kopā ar redzes straujo pasliktināšanos, pieplusojusi visus pārējos simptomus un kārtējo reizi saņēmusi no google atbildi - diabēts, es lēni sevi sāku sagatavot šai diagnozei.
Joprojām, pie pastiprinātām slāpēm, es mēru cukuru un pie augsta cukura rādītāja, pārbaudu arī ketonvielas. Tāds nu reiz ir tas diabēts - paškontrole, paškontrole un vēlreiz paškontrole.
Kad atgriezos mājās, rādīju savus pirkstus un smiedamās stāstīju, ka mani pirksti izskatās kā mazi pirkstiņi narkomāniņi - sadurstīti no vienas vietas. Tādi tie izskatās joprojām. Visā garajā paškontroles sarakstā, asins parauga ņemšana no pirksta, mani tracina visvairāk. Man nav iebildumu pret asins ņemšanu no vēnas, bet no pirksta... Kopš bērnības baidos no šīs procedūras. Sāpes. Slimnīcā, kad māsiņa nāca taisīt cukura analīzes, mācīja mani, kā noņemt asinis no pirksta, lai tas būtu mazāk sāpīgi. Ar pateicību atceros šo mācību stundu, kad nespēju no pirksta izspiest mazo asins pilīti cukura testam. Tieši tāpēc šo darbiņu joprojām daru nelabprāt. Lai arī mazais aparātiņš, ar ko tas tiek darīts, savu misiju veic ar godu, es vienalga katru reizi pirms iedurt pirkstā, minūtes divas motivēju sevi šim varoņdarbam.
Man tik daudz cilvēku ir jautājuši: vai sāp? Sāp gan. Un duršana vēderā? Nu, ko lai saka?! Ja es teikšu, ka nesāp - drīzāk melošu. Atceros, kad devos pie māsiņas mācīties iedurt sev pati, vēl nezinot, kā tas ir, gāju pa gaiteni un raudāju, lai gan māsiņas jau to bija darījušas manā vietā četras reizes dienā. Bet viņām ir pieredze, prakse. Man tā visa nav. Es nevaru sev pumpu izspiest, kur nu vēl adatu iedurt sev vēderā. Kad māsiņa pastāstīja, ko un kā jādara, es turpināju stāvēt un skatīties viņai acīs. Turēju sagatavotu insulīna šļirci un raudāju: es nevaru. Man ir bail. Māsiņa paņēma manu roku, mīļi uzsmaidīja un laipni pamudināja: nebaidieties, jūs varat. Tas nav tik traki. Būtībā jau tas dūriens nesāp. Tomēr, ir bijušas situācijas, kad vairākas reizes neveiksmīgi mēģinājusi iedurt kājā vakara insulīnu, sēžu un raudu. Laikā, kad sāpēja iekaisušais nervs, es zināju, kur pa ķermeni aizlokās katra nerva stīga. Es zināju katra nervu gala atrašanās vietu. Un, katru reizi, iedurot tā tuvumā, es biju gatava kliegt no sāpēm. Arī tagad. Diabēta un naudas trūkuma ietekmē esmu krietni zaudējusi svaru. Lai iedurtu adatu mīkstajos audos, nevis pašā muskulī, vai nervos, ir jāsaņem ādas kroka. Man vairs nav to kroku. Sevišķi kājām. Var jau papriecāties: ak, cik skaistu figūru esmu ieguvusi tieši uz vasaras sezonu! Bet brīdī, kad neveiksmīgi iedurot adatu, tiec pie hematomas - ejiet ieskrieties ar to skaisto figūru! Es gribu atpakaļ savus 4-5kg!!! Lai gan tagad visai ātri un viegli ieduru insulīna šļirci, sevišķi tad, ja adata ir jauna, es neesmu pasargāta no zilumiem pēc neveiksmīgiem dūrieniem. Dažu labu reizi zilumi ir tik lieli, ka pirmā doma varētu būt - kā atrāvusies pa kājām vai vēderu. Turklāt šie zilumi nenoiet tik ātri kā zilums parastais. Šo zilumu vietās ar laiku var rasties sabiezējumi, kas tur paliks un nekādas masāžas vairs nepalīdzēs. Kā mācīja diabēta māsa: tikai aktīvas pastaigas, sportošana un jauna adata katrā duršanas reizē palīdzēs izvairīties no šiem sabiezējumiem. 
Šī ir stāsta bēdīgākā daļa. Diabēts ir dārga slimība. Kaut vai adatas, kas mainītas katrā injekcijas reizē, dienas beigās izmaksā 4 x adatas cena. Cena svārstās atkarībā no adatas garuma un resnuma, un cena var mainīties sākot no 0,11 centi par adatu līdz 0,25 centi par adatu. Es nezinu nevienu diabētiķi, kurš adatas mainītu pēc katras injekcijas. Lai gan visi ārsti un diabēta apmācības māsas vienmēr atgādina: mainiet adatas pēc katras injekcijas! Te nu ir jautājums mūsu veselības sistēmas funkcionāriem: jūs zināt, cik cilvēkam ar diabētu vidēji izmaksā dzīve? Tās ir adatas, teststrēmeles, speciāli krēmi, izmeklējumi, analīzes, zāles un, protams, ēdienkarte. Es vairs nevaru ēst kaut ko. Es nevaru izlaist ēdienreizi, jo nav īsti naudas, ko tērēt pusdienām, vai vienkārši šodien neēdīšu, jo nav laika, negribas vai sarīkošu atslodzes dienu. Man ir jāēd sabalansēts ēdiens, kas nevar būt zupa nedēļas garumā, ar vienu ēdienreizi dienā. Dažu labu reizi man šķiet, ka ēdiens manā dzīvē ir kļuvis par kultu. Mani tracina, ka nevaru paņemt sev atslodzes dienas, lai vienkārši nedomātu par to, ko gatavot vakariņām, pusdienām, brokastīm. Mani kolēģi darbā smejas par mani: tu visu laiku kaut ko ēd. Un tas ir tik nomācoši. Es varētu pusstundas laikā pabeigt iesākto un doties dzīvē, bet man ir jāiet gatavot pusdienas, jāpaēd un jāatgriežas pie iesāktā. Kad iesāktais ir pabeigts, nekāda dzīve vairs nav prātā. Es dzīvoju no ēdienreizes līdz ēdienreizei. No insulīna līdz insulīnam. Es vairs nevaru doties dienu garā pastaigā, jo es esmu spiesta skaitīt stundas starp insulīniem un ēdienreizēm. Un... es ātri nogurstu. Sāk lēkāt cukurs un pēc tā ir grūti atgūties. Iestājas nespēks. Pie tā visa, protams, pierod. To visu, protams, var ignorēt un dzīvot kā sanāk. Tas viss ir kā aizliegts kreisais pagrieziens: tas nav neatļauts, tas tikai ir maksas. Arī diabētā nav nekā neatļauta vai aizliegta. Tas viss ir maksas. Un maksa ir pašsajūta, veselība, dzīvība. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle - slikta redze, sāpošas kājas un rokas, nedzīstošas brūces, gangrēna, nestrādājoši orgāni un vēl lielākas veselības problēmas. Gribu - dzīvoju, gribu - nedzīvoju. Un, kas tajā visā ir dīvainākais - tā it kā ir katra paša cilvēka izvēle, bet, ja šo izvēli manā vietā izdara kāds cits. Kāds vienaldzīgs garāmgājējs. Tas mazliet mulsina.
Diabētiķim ir visai viegli zaudēt samaņu, iekrist komā. Tas notiek ļoti ātri. Šādos brīžos visvairāk ceri uz tiem, kas tev ir apkārt. Ceri, ka apkārtējie spēs atpazīt tavā uzvedībā brīdi, kad sākas lēkmes. Hiperglikēmijas un hipoglikēmijas lēkmes. Hiper - cukurs ir paaugstināts. Šīs lēkmes ir visai grūti atpazīt. Turklāt ar paaugstinātu cukuru var dzīvot ilgi, nepievēršot tam īpašu uzmanību. Tomēr sekas būs tālejošas - noārdīti audi, bojāti orgāni, neatgriezeniski sabojāta veselība. Hipo - cukurs ir zem normas. Un šo stāvokli nevar palaist garām, organisms reaģē nepārprotami. Turklāt sekas var iestāties ātri un neatgriezeniski - bojātas smadzenes, koma.
Īsi pēc iznākšanas no slimnīcas man māsa jautāja: ko man darīt, ja tev paliek slikti? Es zinu, ko darīt, ja tev cukurs nokrīt, a kas notiks, ja būs par augstu? Māsa nekautrējās atzīt, ka viņai ir bail piedzīvot šīs situācijas. Un es māsu saprotu. Man pašai ir bail. Atceros savu pirmo hipoglikēmijas lēkmi. Par laimi tā bija slimnīcā. Lai arī tieši tajā dienā man diabēta māsa stāstīja par hipo un hiperglikēmijas lēkmēm, realitātē tas izrādījās krietni citādāk. Un, kamēr nebūsi to izdzīvojis uz savas ādas, neviena skola un cilvēks bez diabēta, tev nespēs izstāstīt tās izjūtas un organismā notiekošo. Biju tikko saņēmusi savu insulīna injekciju, ēdu pusdienas un pēkšņi mana kotlete šķīvī sāka zaudēt apveidus. Mana, jau tā izplūdusī redze, aizpeldēja, sāka kratīt drebuļi, kas mijās ar aukstiem sviedriem pa visu muguru. Nevis vienkārši sviedri, bet sekundes daļā tu esi slapjš. It kā būtu izlijis. Manas rokas sāka trīcēt un es ar grūtībām spēju noturēt dakšiņu. Brīdī, kad sapratu, ka slēdzas ārā mana apziņa, es klusiņām savām palātas biedrenēm iepīkstējos: man kaut kā jokaini palika. Viena no sievietēm leca kājās un skrēja man dot cukuru. Otra lika ēst uz galda stāvošo ābolu. Kad jautāju viņām, kas tas ir, viņas abas vienā balsī ar tādu, kā profesionālu ek, piesitienu, atbildēja: ai, tev cukurs nokrita.
Viens no jautājumiem, kas man nesen tika uzdots: kāpēc tik dīvaini - tev ir diabēts, tu nedrīksti lietot uzturā cukuru, bet, kad paliek slikti, tev ir jāēd cukurs. Kāpēc? Jo hipoglikēmijas lēkmes laikā strauji krīt cukurs. Lai nepieļautu komas stāvokli, ar steigu ir jāceļ cukura līmenis cilvēka organismā. Vislabāk tam noderēs cukurgrauds vai glikozes tablete - ātras iedarbības cukurs. Lai ātri uzdzītais cukurs atkal nekristu, pēc mirkļa būtu jāapēd kaut kas no lēnas iedarbības cukuriem - ābols, banāns, maize vai nopietnāks ēdiens - pusdienas. (Ātras iedarbības cukurs - ātri iedarbojas un ātri beidzas tā darbība. Lēnas iedarbības cukurs - iedarbojas lēnāk un ilgāk saglabājas glikozes līmenis).
Tagad es spēju atpazīt savas hipoglikēmijas lēkmes, kas arī mēdz atšķirties viena no otras. Ir vieglākas lēkmes, kas atnāk un aiziet, reizēm pat bez cukura palīdzības. Ir lēkmes, kas sākas lēnām un tu spēj noreaģēt uz to. Un ir lēkmes, kas sākas strauji, norisinās ātri un brīdī, kad sāk pazust realitāte, ir ārprātīgi grūti sevi savākt un reaģēt. Šādas lēkmes, mēnesi no vietas, pēc iznākšanas no slimnīcas, es piedzīvoju gandrīz katru nakti. Un tikai kaķis bija tas, kas mani spēja izstumt no gultas, lai nekrītu dziļāk.
Man pietika ar šīm naktīm, lai saprastu, ka es nevēlos dzīvot kā sanāk. Esmu iemācījusies skaitīt savas maizes vienības (nepieciešamais ogļhidrātu daudzums vienā ēdienreizē), aprēķināt insulīna devas. Es vairs nekautrējos no sava diabēta. Esmu sapratusi, ka komplektā ar klīnisko depresiju, kā saku saviem draugiem: man ir labās dienas, un ir sliktās dienas. Ir dienas, kad pamostos un zinu - šī ir laba diena. Bet ir dienas, kad pamostos un nav spēka izlīst no gultas - sāp kājas, mugura, kārtējo reizi ir aizpeldējusi redze un vienkārši nav spēka. Es joprojām reizēm par maz paēdu, par daudz injicēju insulīnu. Par daudz paēdu, par maz injicēju. Tā gadās. Es joprojām neesmu iemācījusies atpazīt hiperglikēmijas lēkmes. Ja mērot cukuru, konstatēju, ka cukurs atkal ir uzkāpis, vakarā mēru ketonvielas, katram gadījumam. Man somas kabatā vienmēr ir glikozes tabletes, somā - ābols vai banāns. Es katru dienu rakstu dienasgrāmatu (to pašu dienasgrāmatu, kurā ir ierakstīts manas slimības sākuma datums), piefiksēju savus cukura mērījumus un insulīna devas. Neskatoties uz to visu, dienās, kad aktivizējas depresija un ir sliktā diena, diabēts un paškontrole ir vienīgais, kas piespiež izkāpt no migas, lai ietu ēst, dzert un parūpēties par sevi. Mans diabēts man ir iemācījis ieklausīties savā organismā un mīlēt to. Mans diabēts man ir iemācījis rūpēties par sevi, nevis dzīvot - kā sanāk! Mans diabēts man ir iemācījis dzīvot saskaņā ar sevi!!!!

Mīļie draugi, būsim iecietīgi, saprotoši un izpalīdzīgi. Dzīvosim tā, it kā šī diena ir pati labākā diena mūsu dzīvē. Domāsim par saviem draugiem, rītdienu un vienkārši būsim saskaņā ar sevi, lai spētu iemācīties dzīvot saskaņā ar citiem!!!! Uz veselību!!!! ;-)

P.S. Ja ir jautājumi, vai kaut kas, jūsuprāt, palika nepateiks, izskaidrots - droši jautājiet. Atbildēšu. :-)

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!

Par to, kāpēc?!