Lūzuma punkts

Pēdējie divi gadi manā dzīvē ir bijuši kā slāņaina torte, kuru liels mākslinieks cenšas pieslīpēt un uzlabot līdz pilnībai. Savas tortes pamatu es sāku būvēt jau sen. Tas bija tāds stabils biskvītiņš, kas sastāvēja no manas iepriekšējo gadu dzīves pieredzes, kam pa virsu tika uzziesta saldi ķepīga masa no visām emocijām, kas tika iegūtas, strādājot dāņu kompānijā. Cik tā bija saldi mānīga! Tad otra biskvīta kārta - aizvainojumi pēc atlaišanas no dāņu kompānijas. Pa virsu tika smērēta glazūra - es visiem esmu visu piedevusi, aizmirsusi un es visus mīlu! (Cik sāpīgi bija uzzināt, ka patiesībā es nevienam neesmu piedevusi un mani nemīl). Tad sekoja košas krēma rozītes, kas sastāvēja no visiem pēdējo divu gadu notikumiem. Kādu brīdi man šķita, ka pēdējā dzērvenīte tortes viducī bija mans diabēts - kā pēdējais piliens. Tomēr nē. Diabēts bija tikai otrais stāviņš, uz kura uzlikt to pēdējo akcentu - dzērvenīti. Kas notiek, kad uz kaut kā - nepareizi būvēta, neievērojot fizikas, kosmosa, dzīves likumus - tiek uzlikts kaut kas, kam tur nemaz vairs nav jābūt? Biskvīti sasūc savā masā pretīgo, saldo liekulības masu, sašķiebjas zem otrā stāva tornīša un salūzt no vienas mazas dzērvenītes smaguma.

Vai mēs paši vispār nojaušam, cik ļoti spējam būt atsaucīgi, saprotoši un iejūtīgi? Vai gluži pretēji. Reiz, pēc diskusijas par cilvēku attieksmi pret manu slimību, mana daktere paskaidroja, ka man ir jābūt saprotošai, jo cilvēkiem ir grūti pieņemt citu cilvēku slimības, sāpes, pārdzīvojumus. Ir vieglāk dzīvot, to visu neievērojot. Uz ko man neviļus radās jautājums: kāpēc man ir jābūt saprotošai par to, ka citiem ir grūti pieņemt manus pārdzīvojumus? Daktere pasmaidīja un atbildēja: jo jūs esat izgājusi cauri lielam pārdzīvojumam un jūs esat kļuvusi emocionāli saprotošāka. Vai tiešām mums katram ir jāiziet cauri smagiem pārdzīvojumiem, lai kļūtu emocionāli saprotoši?

Esam atgriezušies pie pirmajā daļā izteiktā apgalvojuma: viss, kas notiek, nenotiek ar mums, līdz brīdim, kamēr notiek ar mums. Zinu, ka katram sava sāpe, sava slimība, sava problēma ir tuvāka un, kā teica mana sena draudzene: ir lietas, kuras līdz galam var izsāpēt tikai, ja kādreiz ar tevi kas tāds notiek. Tā nu tas ir. Par laimi, tas nenozīmē, ka nesaprotot cita cilvēka sāpes, tu automātiski kļūsti par ciniķi un bezsirdi. Nav mums gēnos ielikta iespēja izvēlēties savu labestības pakāpi: šodien būšu labs cilvēks, bet rīt - ne tik labs. Vai kāds vispār spēj noteikt, kurā dzīves situācijā esam labi cilvēki, bet kurā vairs nē? Tomēr ikviens no mums (es gribu ticēt, ka ikviens) tiecas būt labs, gaišs un pozitīvs. Lai kādi būtu mūsu centieni, kaut kad tomēr pienāk tas īsais mirklis, kad mūsu gaišums kļūst nedaudz blāvāks.

Daudzus gadus atpakaļ kādai manai darba kolēģei diagnosticēja vairogdziedzera vēzi. Atceros viņa noslēdzās sevī, runāja jocīgām, mums nesaprotamām frāzēm par to, ka viņai ir atlicis maz laika un negribas to tērēt dzīves sīkumiem. Mēs, apkārtējie, tikai raucām pieres un visai skarbi viņai skaidrojām, ka šis ir viens no vēžiem ar ļoti zemu mirstību. Izgriezīs vairogdziedzeri, iziesi ķīmijterapiju un dzīvo tālāk. Tikai tagad es saprotu, kam viņa izgāja cauri. Savu slimību, lai cik tā būtu smaga, vai viegli ārstējama, ir grūti pieņemt. Bet citi to nesaprot, jo tā jau nav viņu slimība.
Pirms tiem pašiem diviem gadiem, kādu dienu no savas draudzenes uzzināju, ka viņas mammai ir diagnosticēts krūts vēzis. Draudzene bija burtiski sagumusi zem šīs ziņas smaguma nastas. Kad draudzene man stāstīja par mammas slimību un raudāja, es biju dusmīga (piedod, mīļā), ka viņa pieļauj to sliktāko slimības iznākumu. Jau atkal runāju par slimības mirstības procentiem, par izārstējušos sieviešu laimīgajiem stāstiem. Tikai tagad es saprotu, ka mums nav tāda padoma un atbalsta, ko sniegt tam sāpju nomocītajam cilvēkam. Jo mēs dzīvojam atšķirīgās pasaulēs. Veselie dzīvo savā veselības, laimes un pozitīvo procentu pasaulē, kamēr tie, kas mums uztic savu stāstu, dzīvo slimības, sāpju un negatīvo procentu pasaulē. Lai cik būtu niecīga iespēja nomirt, tas vienalga biedē. Tavs prāts par to visu laiku domā un ne uz mirkli neizslēdz šādu varbūtību. Vārds nāve pats par sevi ir biedējošs, bet kontekstā ar tavu veselību, galu galā - dzīvību... To labāk pat necensties iedomāties un nekad nepiedzīvot to dienu, kad sāc domāt par šādu salikumu. Tas viss salauž. Ne tik daudz pati slimība, vai sāpes, cīņa..., bet drīzāk attieksme.
Ja viss, iepriekšējās daļās aprakstītais, būtu noticis, nevis ar mani, bet ar kādu manu ģimenes locekli, draugu vai paziņu, es nevaru droši apgalvot, ka būtu rīkojusies tā, kā no manis tiek sagaidīts. Lai arī esmu izgājusi cauri smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem, man joprojām nav atbildes, ko otrs cilvēks no mums gaida brīdī, kad viņam ir slikti. Es pilnīgi noteikti zinu, ko es neesmu vēlējusies sagaidīt, bet esmu saņēmusi. Attieksme. Tieši draugu, ģimenes, līdzcilvēku attieksme sāpināja visvairāk. Tā grauza daudz vairāk, par visu to, kas ar mani notika. Galu galā, tieši tuvākie cilvēki ir tie, pie kuriem sniedzies pēc palīdzības, atbalsta. To nesaņēmusi, es sāku padoties.

Vai tas nav paradokss - brīdī, kad pērku smalkmaizītes, man paziņo par diabētu? Paradokss, ka precīzi gadu pēc noteiktiem notikumiem manā dzīvē, tie atkārtojas ar lielāku spēku un lielākām sekām. Paradokss, ka darbs, kuru pametu ar sajūsmu, jo sajutos sevi izsmēlusi šajā jomā, nu dzīvē man sniedz vienīgo izdzīvošanas iespēju un gandarījumu. Vai nav paradokss, ka vislielāko atbalstu man sniedza cilvēki, kurus nekad neesmu uzskatījusi par saviem draugiem, sabiedrotajiem? Tie bija vienkārši cilvēki manā dzīvē, bet nu... Vislielākais paradokss - es vienmēr, kopš bērnības, esmu zinājusi, ka man būs diabēts. Tam nav loģiska izskaidrojuma. 
Daudzus gadus atpakaļ, kad man tika diagnosticēta vairogdziedzera slimība, toreiz ārstējošā ārste mani optimistiski mierināja: viens ir noteikti skaidrs - jūs nomirsiet no vēža. Kāda? To izvēlēsies jūsu organisms. Mani tiešām uzjautrināja šāds skaidrojums. Vēzis?! Tas nekad nav mani biedējis. Diabēts? Kad sēžot rindā pie endokrinologa, lasīju informāciju plakātos par diabētu, vienmēr novērsos. Tas viss mani biedēja. Varbūt tāpēc, ka zināju...
Atceros, kad biju maza, mums kaimiņos dzīvoja vecāks kungs ar sievu. Neatceros no kurienes, bet zināju, ka sievietei ir diabēts, vai kā toreiz mēdza teikt - cukurslimība. Kaut kur pieaugušo sarunās biju dzirdējusi, ka viņa neko nedrīkst ēst, tikai griķus. Vienmēr skatījos uz viņu ar līdzjūtību un nesaprotamām bailēm. Es centos iedomāties, kā tas ir - pārtikt tikai no griķiem. Bet varbūt man vienkārši bija bail no viņas dzīves, jo dziļi, dziļi zemapziņā zināju, ka tā ir arī mana slimība. Bet varbūt šī ir mana slimība, jo kopš bērnības es neapzināti sāku sevi gatavot tai?
Vēl viens paradokss - es neēdu griķus. Nevis tāpēc, ka man tie negaršo. Es pat nezinu, vai man tie garšo. Es neēdu griķus, jo man vienmēr ir bijis bail nonākt tajā vietā un punktā, kad slimības dēļ mana vienīgā pārtika būs griķi. Griķus es neēdu joprojām.

Kad atgriezos no slimnīcas, kādu laiku dzīvoju vieglā uzrāvienā. Vārds diabēts beidzot bija sniedzis skaidrojumus par manām garstāvokļa maiņām, nelabumiem, sāpēm, pašsajūtām, rakstura izmaiņām. Pēkšņi viss bija ieguvis reālus apveidus, no pleciem bija nokritusi smaga nasta un šajā brīdī šķita, ka arī manai dzīvei parādīsies jēga. Man šķita, ka man ir parādījušies spārni, kas mani nes. Tomēr lēnām tas viss izzuda. Pretēji cerētajam, viss palika vēl sarežģītāk. Savā uzrāvienā biju izkalusi plānus, ko darīšu, kā dzīvošu, kur iešu. Lasīju visu iespējamo informāciju par diabētu un biju pat gatava iestāties Latvijas Diabēta Federācijā un iesaistīties tās piedāvātajās aktivitātēs. Tā visa bija ilūzija. Kā vēlāk izrādījās, slimnīcā man tika doti spēcīgi trankvilizatori un to iedarbība kādā brīdī beidzās. Acīmredzot, jau toreiz visa mana būtība kliedza pēc palīdzības un glītais dežūrārsts spēja saskatīt manu lūzuma punktu. Beidzās zāļu iedarbība un beidzās viss skaistais nākotnes redzējums. Tikai tagad es sapratu, kāpēc ārstējošā ārste slimnīcā man teica: jūs nedrīkstat dzīvot viena. 
Sākās mans garais, nebeidzamais mēnesis, kura laikā lēnām un mērķtiecīgi tuvojos savam lūzuma punktam. Es biju palikusi viena ar savu slimību. Slimnīcā izgāju diabēta apmācības skolu, ieguvu daudz vērtīgu zināšanu un iedotā lasāmviela vēl ilgu laiku man palīdzēja saprast savu slimību. Tomēr nekas no tā, kas tiek mācīts šajā skolā, nespēj cilvēku sagatavot reālai dzīvei. Sevišķi, ja esi viens. Ja nav neviena, kas tavā vājuma brīdī, kad jātaisa insulīna injekcija, paturētu rociņu un uzmundrinātu, kā māsiņa slimnīcā: tu to vari. Asaras birst kā pupas, jo sāp kāja un tu nevari iedurt tajās sāpēs. Tā gribas kliegt balsī un saukt pēc palīdzības. Tik ļoti sāp brīdī, kad naktī paliek slikti un vajadzētu saukt ātro palīdzību, bet to izdarīt nevar, jo nestrādā domofons un noiet lejā nav spēka. Pārņem neizstāstāms izmisums, kad katru nakti depresijas nomāktais kaķis tevi modina, jo cilvēkam ir sākusies hipoglikēmijas lēkme un tas pats nemostas. Ir sasodīti grūti miegā, kad realitāte zūd, sevi piespiest atvērt acis, kur nu vēl izkāpt no gultas. Negribot nāk raudiens, kad nespēkā ir jāmeklē cukura tablete, jāmēra cukurs un esi spiests taisīt maizīti, lai vienkārši sagaidītu rītu. Nezinu kāpēc, bet tas nesalauž. Ir tikai milzīgs izmisums un bezspēcība.Tik ļoti gribas ar kādu parunāt, padalīties ar savu raudāmo. Gribas, lai kāds tevi samīļo, nevis sapurina, bet pasaka, ka tu tiksi ar to visu galā. Tomēr tā visa nav. Un tad, pēc izmisuma sākas norobežošanās. Ja jau esi viens, tad viens līdz galam. Kopš sava dzīvesstāsta publicēšanas, esmu dzirdējusi no daudziem saviem draugiem stāstus par viņu slimībām, pārdzīvojumiem. Esmu pateicīga viņiem par šiem stāstiem. Tas ir sasodīti grūti kādam sākt stāstīt un parādīt savu vājumu. Galu galā, mēs visi piedalāmies lielajā pozitīvo skrējienā. Kādā sarunā ar savu darba kolēģi, spriedām: tā tu nāc uz darbu, satiec savus kolēģus, smejieties kopā, strādājat kopā, redzi otru cilvēku nākam un ejam. Un tu nemaz nespēj iedomāties ar kādiem tarakāniem tas otrs cilvēks ir spiests cīnīties savā dzīvē. Nesen kāda mana paziņa stāstīja par savas draudzenes slimību un beigās piebilda: viņa nerunā par savu slimību. Mēs neviens nerunājam. Tāpēc, ka tas ir tavs. Tāpēc, ka negribas izklausīties vājam. Tāpēc, ka negribas būt nesaprastam. Tāpēc, ka tas nav nekas tāds, ar ko gribas dalīties. Tas nav vakardienas joks, vai futbola spēles rezultāts. Tā ir daļa no manis. Daļa, ar kuru es esmu spiesta dzīvot. Tā ir mana dzīves daļa, kuru man jāiemācās pieņemt. Varbūt pēc daudziem gadiem arī es spēšu ar profesionālu ek piesitienu balsī pateikt: ak, man tikai cukurs nokrita. Bet ne tagad. Tagad es par to labprāt klusēju.

Kāds no ārstiem mani slimnīcā uzmundrināja: nebaidieties, jūs iemācīsieties sadzīvot ar savu slimību. Es tiešām ļoti gribētu teikt, ka no šīs slimības nemirst. Diemžēl, bet mirst. Katru nakti pietuvojoties šai robežai, kad nākamais stāvoklis ir koma, sāk zust spēki un motivācija. Kad kārtējā nakts ir pārdzīvota, gribas padoties. Ar bažām gaidīju katru nakti, un kādu nakti, sagaidījusi kārtējo hipoglikēmijas lēkmi, es necēlos. Savā lēnām aizslīdošajā apziņā spriedu, ka šī ir tā reize, kad negribu cīnīties. Negribu ēst cukuru, maizi, ābolu... Vienkārši negribu, jo nav spēka. Tomēr kaķis, ar visu savu depresiju, arī šoreiz bija uzstājīgs un kliedza, koda. Acīmredzot, kaķis nespēja pieļaut iespēju, ka viņa cilvēks padodas. Kurš tad rūpēsies par viņu? Es nebiju gatava cīnīties ar kaķi un vēlos ārā no gultas, piespiedos izmērīt cukuru, sasmērēt maizīti, apēst to un vēl divdesmit minūtes gaidīt, lai atkal mērītu cukuru. Miega vairs nebija un rītos es piecēlos salauzta. Bija brīži, kad šķita, ka jūku prātā. Gribējās saķert galvu un turēt ciet savu domu lidojumus. Šādās reizēs es visai bieži iedomājos par savu bijušo kolēģi, ar viņas domām par nāvi, šķiršanos no visa un visiem. Nāve šķita vienīgā izeja.

Biju devusies pie savas ģimenes ārstes, un viņa ar dīvainu sejas izteiksmi man jautāja: nu, ko, Olitiņ, ko labāk darīsim - iesim uz izmeklējumu, vai tomēr vispirms palīdzēsim jūsu dvēselei? Lai kādas ir bijušas un ir manas attiecības ar manu ārsti, esmu pateicīga viņai par šo jautājumu. Mana dvēsele bija nonākusi izvēles priekšā. Biju salūzusi. Kad pirmajā reizē devos pie psihologa, tā arī smaidīgajai dakterei teicu: bez jebkādas koķetēšanas, apzināti jums saku, ka vairs nevēlos dzīvot. Smaids dakteres sejā pazuda. Un viņas vienīgais secinājums bija: jums ir vajadzīga nopietna palīdzība. Ar parunāšanos te vairs nebūs līdzēts. Tikai tad, kad bijām aizgaiņājušas domas par nāvi, sākām runāt par to, kas tad īsti mani ir novedis līdz šādam stāvoklim. Tā vēl nav mana organisma izvēle. Tā bija mana dvēseles izvēle. Kā teica mans dziednieks: jūsu dvēsele ir salauzta.
Kā jau teicu - salauž ne jau pati slimība, sāpes vai viss, ar tevi notiekošais. Salauž līdzcilvēku attieksme. Es burtiski sagumu, kad kāds no draugiem, sniegdams atbalstu, teica: ārprāc! Diabēts! Kā tu tagad dzīvosi? Tā arī dzīvošu, kā līdz šim, tikai citu dzīvi. Es vēl nemirstu. Un es negribu, lai mani žēlo. Tāds atbalsts salauž. Salauž frāze: uzēd šokolādīti, kad tuvam cilvēkam izraudi savu sāpi par to, ka sāp, par to, ka nezini, kā dzīvot rīt. Hei! Man ir diabēts, kāda tur šokolādīte! Salauž draugu atbalsts: ko tu vari visu laiku čīkstēt? Cilvēki dzīvo ar daudz nopietnākām saslimšanām, ar daudz lielākām naudas problēmām. Skaties, mūsu kopējā paziņa rīkoja saviem draugiem ballīti, lai gan viņai problēmu ir vairāk kā gribētos! Hei! Arī es, brīdī, kad diabēts jau grauza manu organismu, rīkoju draugiem ballīti, uz kuru tu, starp citu, neatnāci! Tas viss salauž. Es gaidu tikai līdzcietību, atbalsta vārdus, nevis nosodījumu. Es neticu, ka cilvēks, kuram ir uzstādīta diagnoze - jebkāda nopietna slimība, nākamajā dienā lec kājās, priecīgi sit plaukstas un skrien rīkot saviem draugiem ballīti. Nu neticu tam!!! Katram cilvēkam, pēc smagu diagnožu uzstādīšanas, paiet zināms laiks, lai spētu pieņemt savu slimību. Vienam tas ir ātrāk, otram lēnāk, cits vispār to neiztur, bet visi mācās dzīvot no jauna. VISI! Kā teica slimnīcā: aizmirstiet par savu līdzšinējo dzīvi. Tagad jums būs jauna dzīve. Paiet ilgāks vai mazāks laiks, bet tu un tavas smadzenes mācās pieņemt šo dzīves situāciju, slimību un cilvēku attieksmi. Neticu, ka visi cilvēki, izdzirdējuši baisos vārdus, skrien par to stāstīt visai plašajai pasaulei. Ir bail no cilvēku reakcijas. Arī tā ir uzdrošināšanās, savai 80 gadus vecajai mammai, kas ir pārcietusi insultu, pateikt: zini, man ir diabēts. Tu nevari zināt, kurai no mums tas sāpēs vairāk. Ir vajadzīga milzīga drosme saviem darba kolēģiem pateikt: klau, man te ir tāda slimība, man reizēm vajadzēs jūsu atbalstu un izpratni. Pateikt un saņemt pretī: man šķiet, ka tu to savu slimību esi izdomājusi. Kas tad notiks, ja laikā nepaēdīsi? Nomirsi, vai? Nu, jā. Varbūt no nepaēšanas, akurāt, nenomiršu, bet no nelaikā un nevietā sākušās lēkmes gan varu nomirt. Un tas salauž. Tu nākamajā reizē ilgi domāsi vai vispār kādam gribi kaut ko stāstīt. Tāpēc visai apzināti centos nestāstīt par savu jauno slimību. Biju piedzīvojusi dažus neveiksmīgus atbalsta vārdus un, tā vietā, lai mocītu sevi, dzirdot neveiklus līdzjūtības vārdus, vai skepsi, un, lai neliktu tam otram cilvēkam to visu teikt, sāku atbildēt, ka man ir nopietnas veselības problēmas. Tā mums, abām pusēm, bija vieglāk. Bija cilvēki, kas novilka: nu skaidrs. Bet bija cilvēki, kas turpināja tirdīt un iztaujāt. Tie tad arī parasti sarunas noslēgumā juta līdzi un teica: ja varu kaut kā palīdzēt, saki. Lai arī tie ir tikai vārdi, kas visai bieži neuzliek pienākumu tā rīkoties, tie liek justies labāk.

Bija laiks, kad es cītīgi centos stāstīt, kas ir diabēts un ko tas nozīmē, bet ne jau katrs to vēlas dzirdēt. Ne katrs patiešām grib zināt, kam tu katru dienu esi spiests iet cauri. Kārtējo reizi noklausījusies: nu tas tak tikai diabēts, sapratu, ka tā ir tikai mana slimība, mana sāpe, mana dzīve un nevienam citam nav nekādu tiesību spriest par manām izjūtām. Es vairs neuzbāžos ar savu slimību. Ja man pajautā: pastāsti, ja es redzu patiesu interesi, nevis žāvas, tad arī stāstu. Tas bija pirmais, ko man slimnīcā mācīja: jums ir jābūt gatavai, ka tad, kad uz ielas vai transportā paliks slikti, cilvēki jums var arī nepalīdzēt. Tas izklausās šausmīgi, bet tā diemžēl tas ir. Jau esmu paguvusi satikt cilvēkus, kas izdzirdējuši no manis: kaut kā slikti man palika, atvadās un ielec tramvajā. Esmu satikusi cilvēkus, kas mani iztaujā, kā rīkoties, ja man paliek slikti. Tie ir cilvēki, kuri lēkmes laikā man iedod konfekti, vai palīdz atvērt sulas paciņu, vai izņemt no iepakojuma cukura tableti. Bet ir cilvēki, kas pasaka: tu man te tagad neiedomājies mirt, mums vēl darbs ir jāpabeidz. Es sen vairs nereaģēju uz šādām frāzēm - jokiem. Kādā brīdī man tas vairs nešķiet smieklīgi. Es vairs negribu un neredzu iemeslu smieties pati par sevi, sevišķi tad, ja man ir slikti. Kamēr citi smejas vai jūtas neieinteresēti, es vienkārši pieceļos, eju mēru cukuru, injicēju insulīnu un ēdu. Man ir vienalga. Tā ir mana dzīve. Mana veselība. Es to pārāk bieži un ilgi esmu ziedojusi citiem, nu es vēlos to ziedot sev.

Esmu satikusi gana daudz cilvēku, kas uzzinājuši savu skarbo diagnozi, manuprāt, uzliek sava veida masku - man nekas nekait! Arī tā ir vieglāk. Ne jau tam, kas dzīvo tev iekšā un grauž katru dienu par to, kā tas tagad viss ir, kā būs. Tā ir vieglāk iziet sabiedrībā. Sabiedrībai neinteresē tavas slimības, sāpes, pārdzīvojumi. Tu vari sabiedrībā uzlikt kādu no savām maskām, bet, atnākot mājās, tu vienalga tās novelc, tu gaidi no sava otra cilvēka atbalsta vārdus un sapratni. Ja vien ir tāds cilvēks. Par laimi man līdzās bija šādi cilvēki, kas turēja manu roku, teica vārdus, kurus tik svarīgi bija dzirdēt. Tikai pateicoties šiem cilvēkiem, esmu izdzīvojusi.

Vairāk vai mazāk, bet esmu iemācījusies dzīvot ar savu slimību. Es no tās vairs nekautrējos. Es vairs nemulstu un neskatos apkārt, kad kafejnīcā pie galda mēru cukuru, vai injicēju insulīnu. Es katru reizi klusiņām atvainojos kafejnīcas apmeklētājiem un daru savu darāmo. Es vairs neskatos apkārt, vai kāds ir pamanījis. Jo tā ir daļa no manas dzīves. Dažs pirms pusdienām noskaita Tēvreizi, cits ar higiēnisku salveti noslauka rokas, cits notīra dakšiņu. Katram savs. Man ir insulīns.

Atceros, reiz ar māsu un viņas desmitgadīgo meitu iegājām kafejnīcā paēst un iedzert kafiju. Māsa man jautā: tu špricēsi arī? Es nepagūstu atbildēt, kad māsas meita man saka: tualete ir tur. Bērni saprot. Bērni saprot daudz ātrāk un ir daudz iecietīgāki par pieaugušajiem. Bērni daudz ātrāk iemācās, ka tā ir tava dzīves situācija un nepieciešamība. Pieaugušie? Reti. Pieaugušiem ir bail pat paskatīties manā virzienā, kad taisu injekciju. Bērni skatās un cenšas izprast to, ko tu dari. Bērni nekautrējas uzdot jautājumus. Pieaugušie neprasa. Pieaugušajiem ir vieglāk dzīvot nezinot un neiesaistoties. Pieaugušie paši izdara savus secinājumus - ne vienmēr pareizus. Tāda dzīve. Tā ir vienkāršāk.
Protams, ne jau visi cilvēki ir liekami vienā groziņā. Tās ir divas atšķirīgas situācijas, kad, teiksim, mana draudzene, ejot pēc kafijas sev un man, pajautā: tev kafiju ar cukuru? Tad pati samulst, atvainojas un kopā pasmejamies. Vai arī, cilvēks, kas ļoti labi zina par manu slimību, atnes man smalkmaizītes un pusdienās pārsteigts jautā: kas tev notiks no viena saldā! Man nav iesnas, kas pāries pēc pāris dienām. Tā ir mana slimība un mana izvēle, kas man liedz ņemt to vienu saldo. Atceros, pavisam nesen ar draudzeni iegājām kafejnīcā iedzert kafiju. Un tur no letes uz mani skatās mafins. Miedz ar aci, un ar savu izskatu un krāsu aicina: nāc, pagaršo mani!!! Es esmu dzīvs cilvēks. Pie sevis piemetu, ka tagad es nevarēšu apēst, bet vakarā es ierēķināšu mafinu savās maizes vienībās un insulīnā. Kad esmu injicējusi vairāk insulīna, par godu mafinam, ēdot to, saprotu, ka tas ir dzīvs cukurs. Pēc divām stundām es izmēru cukuru un tas uzrāda 14 (normāls cukura rādītājs ir no 4-6). Skatos uz milzīgo skaitli un pati sev jautāju: nu, ko? Bija to vērts? Vēl visu nākamo dienu nespēju normalizēt savu cukura līmeni. Vai bija to vērts?

Katra mana izvēle ir tāds liels, neredzams laika svārsts. Un katra līdzcilvēku neiecietība, neizpratne, nenovīdība šo svārstu iekustina ar milzu spēku, kuru man apstādināt ir ļoti grūti. Tā ir mana izvēle, ja viesībās ēdu, vai neēdu. Brīdī, kad esmu savu apēdusi, bet man uzmācīgi tiek piedāvāts: nu apēd šito, pagaršo šo, torti ēdīsi... es vairs nevaru savu laika svārstu apstādināt. Vispirms es smaidu un skaidroju, tad es sāku palikt īgna, un pēc tortes piedāvājuma es vienkārši eju prom. Raudādama. Tā ir pavisam cita lieta, ja torti man piedāvā cilvēks, kas par mani neko nezina, bet, ja man torti piedāvā tuvs cilvēks un smaidot saka: bet es taču no tīras sirds!!! Tad es gribot, negribot uzsprāgstu: vai arī tu esi no tiem cilvēkiem, kas alkoholiķim piedāvā vienu glāzīti? No tīras sirds. Kāpēc mana kolēģe no Igaunijas, kas reizi mēnesī atbrauc uz Latviju, spēj atcerēties, ka man jāēd tikos un tikos. Kāpēc mana priekšniece, klājot dzimšanas dienas galdu, spēj atcerēties par mani un atnes sāļos groziņus, nevis torti. Kāpēc nosacīti svešs cilvēks, kas mani satiek tikai darba darīšanās, spēj aziet uz tirgu un atnest svaigu ābolu sulu, BEZ cukura. Bet tuvi cilvēki to nevar? Un tas salauž.

Es nevienu nevēlos mācīt vai audzināt. Tas nav manos spēkos. Tā ir katra paša cilvēka izvēle. Paspert soli mazliet ārpus savas pasaules un saprast, ka kaut kāda tava rīcība vai frāze spēj sāpināt otru cilvēku, pat salauzt. Tas nav sarežģīti, iemācīties, ka bez tavas sāpes ir miljons citu sāpju. Tev nav jāatsaucās visām pasaules sāpēm, bet pietiks ar to, ka spēsi ieklausīties sev tuva - svarīga - cilvēka sāpēs un reizēm, vienkārši paturēt roku.

Mans secinājums ir visai vienkāršs: nav jāiziet cauri smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem, lai kļūtu kaut nedaudz emocionāli saprotošāks. Tā vienkārši ir katra paša izvēle.

Saudzējiet sevi!

P.S. Paldies, ka lasīji. Paldies, ka kaut uz īsu brīdi apstājies.
Turpmāk jau par kaut ko citu. Ja būs ko teikt, tad.....

Olita

Šī emuāra populārākās ziņas

Izdevies piektdienas vakars

Karma kuce!

Par to, kāpēc?!