Pirms un Pēc_4.daļa

Pirms un Pēc

Veltījums visiem tiem cilvēkiem, kas bija ar mani kopā manas dzīves tumšākajā laikā. Veltījums visiem tiem, kuri mani nepameta un atbalstīja. Paldies, ka jūs man esat!!!!

PĒC

Domāju, ka katrs no mums ir kaut reizi dzirdējis slaveno Nīčes teicienu: viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Tajā laikā, kad katra diena manā dzīvē bija kā pārbaudījums ar grūtu eksāmenu, visai bieži centos paturēt prātā šo teicienu. Nepalīdzēja.
Ko īsti nozīmē - nenogalina? Ja tā tīri fiziski, ar dunci mugurā? Iespējams. Esmu allaž apbrīnojusi tos cilvēkus, kas pēc smagām traumām, avārijām, slimībām ir spējuši tikt pāri savām nedienām un dzīvot tālāk. Pilnvērtīgu dzīvi, kā teica dežūrārsts slimnīcā. Es ļoti gribu ticēt sev un Nīčem, ka kādreiz pienāks tāda diena arī manā dzīvē, kad es atgūšos no visa, kas ar mani ir noticis pēdējo divu gadu laikā. Tomēr pagaidām es droši varu apgalvot, ka es neesmu pat pietuvojusies šim laikam. 
Kā zinādama, es gāju gudrā skolā, lai iemācītos būt stipra un nesalaužama. Lai būtu labs cilvēks. Es nezinu kā būtu bijis bez šīs skolas, bet zinu vienu - dzīves uzlikto eksāmena pārbaudi es neizturēju. Vēl vairāk - es nevēlos pabeigt dzīves skolu un atkārtotu eksāmenu. Es gribu mācīties. Bet ne būt stiprai un nesalaužamai, vai labam cilvēkam. Es gribu iemācīties sadzirdēt savu sirdsbalsi, kad tā kliedz pilnā rīklē. Es gribu iemācīties mīlēt sevi un savu dzīvi, lai kāda tā būtu. Es gribu iemācīties sniegt sev to gandarījumu, par kuru dažbrīd tikai atļaujos sapņot. Es gribu iemācīties kāpt kalnā un sasniegt virsotni. Tas nav tik daudz, bet tas ir tik ellīgi grūti, ja visu savu enerģiju esi vienmēr tērējis citiem un citam, tikai ne sev.

Agri no rīta mani pamodināja Tilda: asinsanalīzes, jūsu pirkstiņu, lūdzu. Es vairs nespēju atcerēties vai tas bija no rīta, vai pa nakti, bet kādā brīdī man Tilda iedeva divas insulīna pildspalvas, uzrakstīja uz lapiņas laikus, kad slimnīcā ir ēdienreizes un piekodināja, ka īsi pirms ēdienreizes ir jānāk pēc savas insulīna devas: ar šo nāksiet pa dienu, ar šo pirms gulētiešanas. 
Viss tālākais slimnīcā bija kā kūrorts. Acīmredzot, manam nogurušajam, novārgušajam organismam bija nepieciešams šis kūrorts. Kamēr vārtījos par slimnīcas gultu, biju pārliecināta, ka esmu guvusi visas atbildes uz sen uzdotiem jautājumiem. Tas ir tik jocīgi, kā viena diena spēj mainīt visu dzīves uztveri. Palātas biedrenei - aklai sievietei - stāstīju par savu ik rīta tableti, kas man kādā brīdī bija kļuvusi par apgrūtinājumu. Sieviete klausījās manu stāstu un dziļdomīgi nopūtās: jā, acīmredzot, mīļā, tev viss šis ir uzlikts, lai tu saprastu, ka tā viena rīta tablete nebija nekas. Lietas, kuru nenozīmīgumu neprotam novērtēt. Būtībā es tik vien, kā vēlējos dzīvi bez šīs mazās rīta tabletes. Un tur, augšā to tā arī saprata: ak, tev ir pārāk vienkārši? Tad tagad būs mazliet sarežģītāk. Lai novērtētu to laiku, kad bija tikai viena tablete. Es novērtēju, bet tā laika vairs nav, un nebūs nekad. Ja kāds zinātu, cik šobrīd niecīga nozīme ir tai mazajai tabletītei. Tagad to ir daudz, un es pat īsti nespēju novērtēt, kura no tām visām ir svarīgākā.

Tā laika vairs nebūs nekad. Nebūs visas tās intrigas, meli un pāridarījumi, kas kādreiz bija. Tam visam vairs nav nekādas nozīmes. Pavisam nesen par to runājām ar kādu manu labu draugu, kurš mani allaž izvelk no manām četrām sienām, domām un skumjām, lai dotos ar viņu pusdienās. Spriedām par cilvēkiem no manas pagātnes. Es vairs nespēju un negribu domāt par cilvēkiem, kas man reiz ir nodarījuši sāpes. Mums nav vairs nekā kopīga. Zinu, ka ir daži cilvēki, ar kuriem vienkārši vairs nekad nebūšu draugos, tikai tā viena iemesla dēļ, ka esmu pārāk bieži savā iepriekšējā dzīvē devusi šiem cilvēkiem otrās, trešās un divdesmitās iespējas. Es esmu mainījusies, bet viņi ir tie paši cilvēki, kurus pazinu tajā, otrā robežas pusē. Tāda ir mana izvēle - bez aizvainojumiem, dusmām, naida. Es dzīvoju citu dzīvi. 

Dienā, kad atgriezos no slimnīcas, man tika dota izvēle: doties uz pasākumu ar saviem bijušajiem darba kolēģiem no ārzemju kompānijas, vai doties uz pasākumu, kur būs mani draugi no bijušajām darba vietām un saviem tā brīža sadarbības kolēģiem. Nedomājot es izvēlējos doties uz otro pasākumu. Kaut kā vairs nesaskatīju sevi starp lielās ārzemju kompānijas bijušajiem kolēģiem, kur tikai retais bija un ir īsts draugs. Tā nu sanāca, ka vienīgais cilvēks, kuru labprāt satieku no tiem cilvēkiem, piezvanīja man, lai apjautātos vai es būšu pasākumā. Nē, tagad tā ir manas pagātnes daļa, nekas vairāk.  
Pēc lieliski pavadīta vakara, atgriezos mājās pie sava kaķa, kas nobijies ar neuzticību sagaidīja manu vēlo atgriešanos. Brīdī, kad biju sākusi atgūties no visiem pārdzīvojumiem, sapratu, ka kaut kas ir noticis ar manu kaķi. Tas necēlās, neēda, nedzēra, negāja uz kastīti. Tikai apātiski gulēja. Ieliku kastē un devāmies pie ārsta. Pie viena, pie otra, trešā. Uztaisījām dārgas analīzes, likām sistēmas. Dakteri tikai grozīja galvas un stāstīja, ka analīzes ir kārtībā, bet kaķim kaut kas kait. Tikai trešais ārsts zināja teikt: jūsu kaķim ir depresija. Izrādās, ka mans nabaga kaķis, steigā aizvest pie manas mammas, ir sapratis, ka tiek sodīts par kādu nejaucību, ko, iespējams, ir sastrādājis. Un, tā kā viņš neko par šo sastrādāto nejaucību nezina, tad viņš aizvainojumā ir iekritis dziļā depresijā. Ārstēšana? Mīlestība, mīlestība un vēlreiz mīlestība.
Sēdēju mājās pie sava sanīkušā kaķa un caur asarām viņam skaidroju: mīļā minka, es neesmu tevi sodījusi, tu neko neesi sastrādājis. Man vienkārši bija slikti un man vajadzēja aizbraukt. Man, kaķi, šobrīd tik ļoti pašai vajag to mīlestību. Man vajag, lai kāds man saka tos mīļvārdus un uzmundrinājumus. Es nespēju parūpēties par sevi, bet man ir jāspēj parūpēties par kaķi.
Vairāk kā mēnesi biju spiesta ucināt un uzmundrināt savu kaķi. Tas nāca tik grūti un smagi, līdz vienā dienā viņš lēnām izkāpa no savas migas un atnāca pēc gaļas, ko gatavoju savām pusdienām. Tas laikam bija mans laimīgākais brīdis tajā laika posmā - skatīties kā katru dienu ar vien vairāk manam kaķim atgriežas interese par dzīvi.

Laimes brīdis bija pavisam īss. Strauji tuvojās Ziemassvētki. Biju vienojusies ar savu darba vietu, ka pēc slimības lapas slēgšanas manas darba attiecības netiks turpinātas. Vienojāmies, ka palīdzēšu viņiem ar darbiem kā pašnodarbinātā. Biju piemetusi nelielus aprēķinus nākotnei un secinājusi - lai arī ar saviem prognozējamajiem ienākumiem varu izdzīvot, ir jāturpina darba meklējumi. Tomēr mūsu vienošanās par palīdzēšanu ar darbiem kaut kur, kaut kādā brīdī bija izplēnējusi. Uz neskaitāmajiem nosūtītajiem CV līdz pat šai dienai neesmu saņēmusi nevienu atbildi. Kā izrādās - manai darba pieredzei un zināšanām nav nekādas nozīmes, jo nespēju izturēt vecuma cenzu. It kā kļūstot vecākai, ar katru nodzīvoto dienu manai darba pieredzei iestātos noilgums, pēc kura tā vairs nav derīga. Mana nākotne atkal ieguva visai drūmas krāsas un katru reizi, kad atstāju pie kāda ārsta vai aptiekā milzīgus naudas līdzekļus, sāku saprast, ka pienāks tā diena, kad beigsies slimības naudas un tad vairs īsti nebūs par ko nopirkt maizi, kur nu vēl zāles. Bet bija taču Ziemassvētku laiks. Gribējās nopirkt dāvanas, kaut vai simboliskas. 
Nedēļu pirms Ziemassvētkiem kādu rītu pamodos ar neciešamām sāpēm mugurā. Man bija grūti elpot, es nevarēju nosēdēt, nostāvēt, iet. Ik pa brīdim man mugurā iesmeldzās dedzinoša sāpe, kas apskrēja uz riņķi manam rumpim un vēl ilgi turpināja dedzināt. Es nevarēju neko uzvilkt. Jebkas, kas pieskārās manai mugurai, lika dedzinošajai sāpei žņaugt mani līdz asarām. 
Kārtējā apmeklējumā pie savas dakteres. kad divas stundas mokoties sāpēs, biju nosēdējusi gaidot savu rindu, ieejot kabinetā, vienkārši izplūdu asarās. Raudādama viņai stāstīju, ka es jūku prātā no tām sāpēm. Un atbilde bija: nomainiet sēdēšanas pozu. Iedzeriet pretsāpju zāles un būs labi. Jums nervs ir iekaisis. Kādu sēdēšanas pozu?! Es pat apsēsties nespēju bez sāpēm! Daktere izrakstīja man zāles, kuras biju gatava apēst visu paciņu, lai tikai sāpes pāriet. Pēc ārsta apmeklējuma steigšus devos satikties ar savu Jelgavas draudzeni, kura bija atbraukusi uz Rīgu, uz darījuma tikšanos, un pie viena, lai satiktos ar mani. Mēs sēdējām kafejnīcā un es nespēju beigt viņai stāstīt par visām savām sāpēm, nedienām, nesaprašanos ar dakteri. Piedod, mīļā, ka tajā dienā izgāzu tik daudz pār tavu galvu. Tev bija dzimšanas diena, bet es tā vietā tev klāstīju savas problēmas.
Nebija pagājusi nedēļa, sāpes joprojām nebija rimušās. Pat ne uz mata tiesu. Kādu vakaru, ejot gulēt, sajutu dīvainas sāpes mugurā. Uz ādas. Paskatījos spogulī un apsēdusies uz vannas malas, drudžaini centos saprast, ko darīt - kaut ko smērēt uz muguras, raudāt, zvanīt kādam, vai vienkārši iet gulēt un no rīta zvanīt dakterei. Tā bija normāla panikas lēkme. Es histēriski nēsājos pa māju, skatījos spogulī uz čūlām klāto muguru un centos atgūt mieru savā prātā. Mētāju pa vannas istabu tūbiņas ar dažādām smērēm un man nebija ne mazākās sapratnes, ko tieši darīt. Ja godīgi, es neatceros savu izvēli. Tikai nākamajā rītā jau atkal devos pie ārsta. Viņa apskatījusi manu muguru paskaidroja, ka tā ir vīrusa saslimšana. Man nedēļu būs jādzer antibiotikas un jācer, ka nedēļas laikā viss pāriešot. Nepārgāja. Tā ir vīrusa slimība, kas dzīvo katrā no mums. Biju apsaldējusi nervu un šis iekaisums bija aktivizējis nervu galos saldi dusošās vējbakas, kas nevar palikt organisma iekšpusē, tāpēc čūlu veidā iznāk uz āru. Ja kādam ir bijusi kaut reizi dzīvē viena aukstumpumpa, tad iedomājieties tādas pa pusmuguru - sāpīgas, grūti dzīstošas un jēlas, komplektā ar sāpoša nerva sāpēm.
Kad ārste pateica, cik maksās man nepieciešamās zāles, šķiet, es tajā brīdī ieguvu pārīti jaunu sirmu matu. Tās bija nelielas ēdienreizes starp zālēm. Noteiktā laikā, pēc pulksteņa. Kad prasīju, ar ko tad smērēt tās čūlas, daktere paskaidroja: briljantzaļo. Aptiekā aptiekāre ilgi smējās par mani, uzzinājusi ko taisos ārstēt ar briljantzaļo. Atradusi vislētāko smēri starp herpes ārstējošām smērēm, novēlēja izturību. To man tiešām vajadzēja pat vairāk par visām zālēm un smērēm. 
Tie bija vismokošākie Ziemassvētki, ko jebkad vispār atceros. Man katra kustība sagādāja neaprakstāmas sāpes. Lai arī centos smaidīt un domāt pozitīvi, tās sāpes lēnām darīja savu netīro darbiņu - lēni un mērķtiecīgi es katru dienu, jau atkal, tuvojos vēl vienam kritienam. Bija vajadzīgs tikai neliels grūdiens, drīzāk pieskāriens, lai es sabirtu, kā precīzi pirms gada sabira mana 20 gadus būvētā dzīve. 
Tajā dienā es devos svinēt Ziemassvētkus sev tuvu cilvēku lokā. Apkrāvusies ar dāvanām, pašas ceptiem pīrāgiem un salātiem kopējam galdam, devos uz centru, lai pārsēstos uz citu transporta līdzekli. Ārā sniga slapjš sniegs. Milzīgas peļķes. Man ir jākāpj ārā no autobusa un es atceros, ka esmu aizmirsusi mājās piparkūku mīklu bērnu izklaidēm. Kāpjot ārā gandrīz apsēžos špagatā ar visām savām paunām. Savākusi sevi un mantas, zvanu, lai man atbrauc pretī uz centru, lai varam aizbraukt pēc tās mīklas. Un atbildē man tiek: es nekur nebraukšu, pati brauc! Es stāvēju milzīgas peļķes vidū, biju gatava nomest visas savas paunas un vienkārši braukt atpakaļ mājās. Tajā brīdī man piezvanīja. Tas zvans bija vienīgais, kas lika man savākties un doties atpakaļ pēc tās mīklas. Visu ceļu, sēžot viena pa visu autobusu, raudāju un sapratu - te nu tas ir, mans kritiens. Es esmu salūzusi. Nekas vairāk mani nespēs tā sagraut, kā sāpes, izmisums un tuvu cilvēku rupjība vienlaikus. Visu tālāk notiekošo es uztvēru, kā daļu no mana kritiskā punkta: nelaikā salūzusi mašīna, briljantzaļā pa visu vannu un veļasmašīnu, kaimiņu nolietie griesti Jaungada naktī. Stāvēju Vecgada vakarā pie loga un pie sevis spriedu: paskatīšos salūtu un iešu gulēt. Kam man tas viss? Es dzīvoju astotā stāvā un mana dzīvokļa ģeogrāfiskais izvietojums ļauj baudīt saullēktus un saulrietus, varavīksnes un zvaigžņu lietu. Un neatņemamus salūtus Jaunajā gadā. Pulkstenis ir divpadsmit, skatos ārā pa logu un man vienkārši nāk histērisks smiekls: nu nē! Tā nemēdz notikt. Tā vienkārši nemēdz būt!!! Es dzirdu kā aiz mājas sprāgst salūtu petardes, bet man pa visu plašo panorāmu neviena paša salūta uguns. NEVIENA!!!  Es nezinu kā ir citiem, bet mani tajā brīdī pārņēma neaprakstāms izmisums. Man pat raudāt vairs negribējās. Tikai izmisīgi smieties. Aizsargreakcija. Es biju izraudājusi visas asaras. Tikai stāvēju pie loga, skatījos melnajā tukšumā un domāju: kas vēl? Kad neilgu laiku vēlāk man nolūza priekšējais zobs, es aizliedzu sev apdomāt jebkādus variantus. Manas domas tajā laikā materializējās ar gaismas ātrumu. Atlika padomāt un es to tūlīt arī saņēmu. Katram cilvēkam kādā brīdī pienāk tas izturības slieksnis. Mans jau bija pārkāpts.

Kad 1.janvārī bija jādodas ciemos pie draudzenes, dienas otrajā pusē joprojām nebiju spējīga izlīst no gultas. Nosūtīju atvainošanās īsziņu un tā arī paliku gultā uz visu tuvāko nedēļu. Beidzot es biju salūzusi pavisam un galīgi. Tālāk manas problēmas krājās lielā problēmu kaudzē, uz kuru pat neriskēju skatīties. Tā visa bija pārāk daudz un pārāk neatrisināmi. 
Tūlīt pēc iznākšanas no slimnīcas mana draudzene mani pierakstīja pie dziednieka. Toreiz janvāra pirmās dienas likās tik tālu. Bet tajā dienā, kad bija jādodas pie dziednieka, tas bija tik iederīgi un laicīgi. Dziednieks ilgi bubināja zem deguna un pēc divu stundu bubināšanas, paskaidroja: jums ir salūzusi dvēsele. Nav iekšēja smaida. Jā, nav gan. Kā gan viņam tur būt. Ja godīgi, šķiet, ka es vēl ilgi nespēšu smaidīt. Šīs emocijas ir palikušas kaut kur pagātnē starp neskaitāmajiem pārbaudījumiem. Kādreiz tās, iespējams, atgriezīsies. Bet ne tagad.

Dienā, kad izlasīju, ka "cienījamais" Nils ir paaugstinājis biļešu cenas pilsētas transportā, es izplūdu histēriskās asarās. Mana dzīves aritmētika pēc slimības lapas slēgšanas bija gaužam vienkārša: minimālā alga, no kuras nomaksā nodokli, apmaksā rēķinus un visiem dzīves tēriņiem atliek ap 50 eiro. Un tie paši jāziedo sabiedriskajam transportam, ja negribu iesakņoties sava guļamrajona astotajā stāvā. Lai cik skarbi tas izklausītos, diemžēl jau esmu paguvusi iesakņoties. Man katra diena ir kā pārbaudījums manai samocītajai dvēselei. Es divus mēnešus esmu izvairījusies no visa un visiem. Es negribu smaidīt, runāt, domāt. Un, ja nebūtu manu izcilo draugu... Mana mīļā, jaukā draudzene, kura izskatās tik maza un neaizsargāta, ka gribas to adoptēt un aiznest mājās. Bet patiesībā viņa vienkārši ir stipra un gudra, tikai neizrāda to citiem. Mans jaukais pusdienu sarunu draugs, kurš ar savu sirds dziļumu spēj man likt runāt un domāt. Mana draudzene, ar mūsu nakts sarunām Facebook. Sarunas, kuras reiz aizsākām stāvot trepju telpā un turpinām līdz pat šai dienai. Tikai virtuāli. Mana Jelgavas draudzene, kuru arī dzīve ir pamētājusi un papluinījusi ar neskaitāmiem pārbaudījumiem, bet viņa turpina smaidīt un uzmundrināt mani. Mani divi mīļie kolēģi, kuri allaž ir trāpījušies man "pa rokai" brīdī, kad ir visgrūtāk. Cik asaru viņi ir uzklausījuši... Un visbeidzot mana mazā māsa, kuru esmu atradusi no jauna un mūsu abu dzīves smagie posmi ir saveduši mūs kopā, ļaujot man ieraudzīt pilnīgi citu cilvēku, ne to, kuru pirms deviņiem gadiem atstāju pagātnei. Šie cilvēki nav mani pametuši un katram no viņiem lielākais un sirsnīgākais paldies. Paldies, ka izturējāt mani!!!

Noslēguma vietā
Par ko tad ir viss šis stāsts? Zinu, ka ir daudz cilvēku, tajā skaitā man zināmi cilvēki, kas domās, ka šis viss ir tikai mana kārtējā čīkstēšana. Zinu, ka kāds teiks: tas taču nav nekas tāds. Un zinu, ka katram sava sāpe, sava slimība un pārdzīvojumi ir tuvāki par svešām problēmām. Arī es esmu tikai cilvēks un mana sāpe ir tikai mana sāpe. Tajā brīdī, kad liekas, ka visi pasaules sūdi sagāžas uz taviem pleciem, nu nespēj mierināt arguments, ka kādam ir daudz sliktāk. Nespēj. Kā jau teicu, mums katram ir sava izturības pakāpe. Mana ir tāda. Es neesmu stiprs cilvēks, nekad tāda neesmu bijusi. Es lieliski māku iekļauties vidē, kā hamaleons. Un neviens svešais nekad neredzēs manus pārdzīvojumus. Arī šeit, lai cik daiļrunīga varu būt, es nespēju un negribu aprakstīt visus savus iekšējos pārdzīvojumus. To nesapratīs un, vai vajag? Kāda mana paziņa, nesen uzzinājusi, ka man ir diagnosticēta klīniska depresija, pasmējās: depresija? Ko tu runā?! Paskaties uz sevi! Jā, bet neviens nezina, kādus neiespējamus spēkus man prasa tā ik rīta piecelšanās, smaidīšana un iekļaušanās vidē. Atnākusi mājās, es bezspēkā iekrītu savā gultā un lūdzu Dievu, lai rītdiena nepienāk. To neviens neredz. To zina tikai mans kaķis un mana daktere, kura reiz jautāja: Kā tev šķiet, vai vēl sliktāk var būt? Protams, ka var!!! Tāda bija mana atbilde. Jo smaidīt man liek tā tablete, kas piespiež no rītiem celties un dzīvot. Nevar aprakstīt tās izjūtas, kad gribas kliegt no sāpēm un izmisuma, bet tablete tevi tur rāmjos un saka: mieru, cilvēk, tikai mieru. Tajā brīdī liekas, ka ne tikai tava galva, bet viss organisms uzsprāgs. Kura ir tava dienas mīļākā daļa? jautāja mana daktere. Toreiz atbildēju: sestdiena un svētdiena, jo nekur nav jāiet un nekas nav jādara. Tagad es zinu, ka tā ir nakts. Jo ir klusums un miers.
Noslēgumā gribu teikt - nenosodiet tos cilvēkus, kas jums blakus raud. Jūs nekad nevarat zināt šo asaru iemeslu. Nemēriet citus cilvēkus pēc savas mērauklas. Mēs visi esam atšķirīgi un unikāli, un katram no mums ir sava robeža, kurai pietuvojoties varam salūzt.

Šobrīd es droši varu apgalvot, ka esmu izdzīvojusi. Vai stiprāka? Nē. Gluži otrādi. Esmu kļuvusi vēl vājāka, kā biju. Es zinu, ka kārtējais pārbaudījums vai trieciens mani var salauzt pavisam. Bet šobrīd es dzīvoju tālāk.